Nažu mešanas zāle ir ļoti līdzīga šaušanas zālei. Ar polsterētām sienām un daudziem mērķiem. Tur pat ir neliela slēdzama istaba pilna ar nažiem. Šoreiz es neeju Āronam līdzi, bet gaidu, kad viņš atnesīs nažus.
Puisis atgriežas ar kaudzi nažu un pasniedz man nelielu duncīti ar asu asmeni. Šoreiz es to pieņemu bez kavēšanās. Nazi turēt ir patīkamāk nekā pistoli. Varbūt tāpēc, ka tie nav tik nāvējoši. Nu vismaz, kad tos metu es.
Ārons bez brīdināšanas met nazi, un tas ietriecas pašā centrā.
-Sasodīts, - es purpinu, - vai ir kaut kas ar ko un kam tu nevari trāpīt centrā?
Viņš iesmejas klusus smieklus. –Gadās.
-Labi, Robin, varbūt tu varētu man tagad parādīt, kā tas darāms, nevis tikai lielīties? – es sarkastiski saku.
-Robin? – viņš iespurdzas. – Huds šāva lokus. To mēs šeit nedarām. Tas ir.. novecojis ierocis un nav ļoti nāvējošs.
-Nu ja ietriec sirdī, tad ir, - es saku.
-Viss ir nāvējošs, ja to ietriec sirdī, pat pusdienu dakšiņa, - Ārons man nopietni saka.
-Kko? – es stostos.
-Mums te vienreiz bija čalis, nu tāds cīnītājs, viņš nogalināja vienu no Džoisa ar dakšu, jo nekas cits nebija pieejams. Viņš gan dakšu ietrieca čalim kaklā, bet tāpat. – Viņš parausta plecus.
-Nemuldi.
-Esmu nāvīgi nopietns, - puisis atbild.
Es noskurinos. –Paldies, ka sagādāji man bailes no dakšiņām.
-Vienmēr laipni. – Viņš piemiedz man ar aci. – Varbūt sāksim?
Es pamāju ar galvu.
Pēc dažām minūtēm, Ārons ir man paskaidrojis, kā tas ir jādara un es metu savu pirmo nazi pret sienu.
Tas džinkstēdams nokrīt zemē, neietriecies sienā.
-Tu esi vāja. Tāpēc tev nesanāk, - viņš secina.
Es neko nesaku, bet metu nazi vēlreiz. Un vēlreiz. Pēc desmit neveiksmīgiem metieniem, Ārons smagi nopūšas.
-Pamēģināsim citu taktiku, - viņš norūc. – Tev nesanāk nomērķēt. –Viņš parāda man citu tvērienu un liek man izmēģināt. – Vai man tev atgādināt, ko es tev teicu vakar pa iztēlošanos? Domā kā nazis.
Es iespurdzos. – Nazis nedomā.
-Vienkārši koncentrē visu savu enerģiju un doma uz metienu, lidojumu, saplūsti ar nazi, - viņš mani pamāca.
-Tu esi gudrāks, nekā izskaties, vai zini, - es nosaku.
-Ceru, ka tas bija kompliments. – Viņš paceļ uzacis.
-Noteikti, - es saku un koncentrējos. Es ielieku visu savu domu spēku nazī un izmēģinu jauno satvērienu.
-Dziļa ieelpa, Dī.
Es atlaižu roku, un nazis vairākas reizes apgriežas ap savu asi un beidzot ietriecas sienā. Arī tas ir labi, jo vismaz nazis vairs nekrīt zemē.
-Es to izdarīju! - es laimīga iesaucos.
-Drīkstu tev atgādināt, ka nazis neatrodas mērķī. – Ārons uzjautrināti uz mani skatās.
-Bet nav arī zemē, - es saku un parādu viņam mēli. Tad es saprotu, ko izdarīju un ātri paķeru nākamo nazi. Arī tas ieķeras sienā, šoreiz jau tuvāk mērķim
Ārons neko nesaka, tikai skatās, kā es metu nazi pēc naža un kā mani metienu uzlabojas. Kad es beidzot trāpu mērķī, Ārons uzgavilē.
-Beidzot, man jau likās, ka es aizmigšu. – Viņš tēloti nožāvājas.
-Pieveries, citādāk nākamreiz nazis lidos uz tevi, - es brīdinu.
-Nu spriežot pēc taviem metieniem, ja tu metīsi uz mani, tad trāpīsi sienai. Vismaz tas būtu loģiski, - viņš nosaka un groza rokās nazi.
-Nu tad es metīšu uz sienu un trāpīšu tev, - ironizēju.
Viņš izbola acis, bet neko nesaka.
Es atsāku mest un saprotu, kā tas ir jādara un katrs mans nākamais metiens trāpa mērķi, ne centrā, bet tomēr mērķi.
-Labi, šobrīd pietiks, paņemsim pārtraukumu, - Ārons iesaka.
Es atviegloti nopūšos un pārbraucu ar plaukstas otru pusi pār pieri. Tas nav nemaz tik viegli, kā izskatās.
Tajā brīdī man virsū lido Ārona mestais nazis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-73/739834">Aukstums (73)
