http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-70/738807">Aukstums (70)
-Labrīt, - es sveicinu Āronu un visus pārējos pie brokastu galda.
Sveicienus atpakaļ saņemu tikai no Ārona, Rozas un Liama.
-Nu kā gāja treniņos? – izsmējīgi jautā blondīne.
-Lieliski, - es viņai uzsmaidu un iekožos savā grauzdiņā ar zemesriekstu sviestu un ievārījumu.
Viņa samiedz acis.
-Patiesībā, viņa šauj diezgan labi. Es teiktu, ka pat labāk par tevi, Kārlij, kad tu mācījies, - bezrūpīgi saka Ārons un piemiedz man ar aci. Es iespurdzos.
-Kā tad, - meitene nošņācas. – Vai tad tu viņu jau drāz? Nu ja ko tad var gaidīt no Džoisa padauzas.
Man rīklē iesprūst kumoss, un es sāku klepot. Ārons izskatās tā, it kā būtu gatavs Kārliju nogalināt ar plikām rokām.
Tad mierīgā balsī ierunājas Roza. – No pieredzes runā? Vai ir kāds puisis, kuru te neesi pamēģinājusi? - Tad viņa pievēršas skūtajam puisim blakus Kārlijai. – Piedod, Vil, bet viņai tu tāpat drīz apniksi.
Blondīne pieceļas kājās ar zvērojošām acīm. Man liekas, ka viņa cirtīs pliķi Rozai, bet viņa tikai apcērtas un pamet galdu. Viņai seko Vils.
-Tas bija jautri, - iesmejas Liams. – To, ka Kārlija uzsprāgst, negadās redzēt katru dienu.
-Tikai katru otru, - piebalso Roza un ieķiķinās.
-Tad jau jums te ir jautra dzīve, - nomurmina Triss, kurš man visu laiku ir sēdējis blakus kluss.
-Nesūdzamies, - atbild Ārons. – Bet vēl jautrāka kļūst tad, kad varam uzbrukt Džoisam.
Liams nosprauslājas. – Tur nu tev taisnība.
-Paklau, Diandra, -ierunājas Roza.
-Dī, - izlabo Ārons.
-Huh?
-Viņa nez kāpēc grib sevi saukt par Dī, lai gan es vēl joprojām nezinu tas ir kā burts vai kā iesauka.
Es pārstāju ēst savu maizi. Rojs. To pašu prasīja arī Rojs. Viņš zināja, ka mani sauc Diandra. Es nevaru atbildēt. Par laimi, manā vietā atbild Tristens.
-Kā iesauka.
-Kāpēc? – jautā Roza.
Es vēl joprojām klusēju. Es nevaru pateikt viņiem kāpēc.
-Jo viņai vienkārši tas vārds nepatīk, - turpina Triss. Tā ir vienmēr bijis, - viņš blefo.
-Vienmēr? – jautā Liams. – Tad jau jūs sen esat pazīstami?
-Jau no pirmās klases. Mēs esam kā radinieki, - Triss paskaidro.
Esmu laimīga, ka Triss prot lasīt manas domas, jo ne reizi vien, viņš mani ir izglābis no nevēlēšanās runāt. Es tomēr jūtu Ārona skatienu uz sevis. Liekas, ka viņš nenoticēja.
Es cenšos izvairīties no tālākiem jautājumiem. – Vārds taču tās pastulbs. Atgādina kaut kādu meža laumiņu, - es iesmejos.
-Bet tev piestāv, - atbild Ārons un ilgi skatās man acīs.
- Ehem, - nokremšļojās Roza. – Kārlijai taču nebija taisnība?
-Nē, - mēs abi ar Āronu atbildam reizē.
-Nemūžam, - es nosaku.
-Nekad, - piebalso Ārons.
-Nu skaidrs, - pavīpsnā Liams.
- Ko jūs šodien darīsiet? – es jautāju, lai novērstu uzmanību no manis un Ārona.
Viņi saskatās. – Iesim dīlerēt. Mikaels teica, ka šodien jādara darbi kā ierasts.
Es pamāju ar galvu. Tas nebija tas, no kā es baidījos.
-Skaidrs.
-Nu mēs iesim mētāt nažus, -Ārons saka. – Ja es neatgriežos šeit, tad ziniet, ka Dī būs mani novākusi.
-Ha, ha, - es drūmi novelku. – Lūdzu, saki, ka tas nebūs grūtāk kā ar pistolēm. Man jau tā sāp visas maliņas. Bez pretsāpju zālēm es sēdētu gultā un vaidētu.
-To mēs šobrīd nevaram atļauties, - atbild Ārons.
-Zinu, - nopūšos un atgrūžu savu šķīvi no sevis.
-Ejam? – puisis man prasa.
Es dedzīgi pamāju ar galvu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-72/739531">Aukstums (72)
