local-stats-pixel

Aukstums (108)16

 375  1

Dziesma

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-107/744935">Aukstums (107)

-Roj, - Es uzlūkoju puisi. Seja izskatās atsvešinājusies, salta un vienaldzīga. Bet viņa acis ir tajā pašā siltajā šokolādes tonī, kādu atceros. Tās nav mainījušās. Lai arī viss cits šķiet svešs. Tās ir tādas pašas. Un tās skatās uz mani tāpat kā vienmēr.

- Šīs ir manas mājas, Diandra, - puisis rūgti nosaka. – Vai bija. Man drīzāk būtu jājautā, ko tu te dari, bet tas nav vajadzīgs, jo es zinu, ka esi atnākusi nogalināt. – Puisis nolaiž acis un viņa sejai priekšā aizkrīt matu šķipsna. Man tik ļoti gribas tai pieskarties un aizlikt to puisim aiz auss, kas šķiet paradoksāli ņemot vērā pašreizējo situāciju.

-Roj, tu nesaproti..

-Oo, es visu saprotu. Mans tēvs visu paskaidroja. Un varbūt viņam reizi pa reizi ir taisnība. – Tikai tagad es ievēroju pistoli Roja sažņaugtajās plaukstās.

-Tieši tā. – Apmierināti pasmaida Džoiss. – Zini kāpēc tu mani nevari nogalināt? Rojs tev nekad nepiedos. Zini kāpēc es tevi nenogalināšu? Negribas smērēt rokas. Viņš, turpretī, ir sapratis, kas tu esi un.. – vīrietis pasmīn.

Man paliek nelabi, kad es saprotu uz ko viņš tēmē. Tas bija viņa plāns visu laiku. Izmantot Roju. Viņam ir pavēlēts mani nogalināt. Un mani biedē tas, ka šoreiz es nezinu, vai Rojs uz to būtu spējīgs. Tad es saprotu, ka man ir kāds ierocis.

-Roj, viņš pat nav tavs tēvs! – es iesaucos, atguvusi balsi.

-Ko? – puisis paskatās uz mani un tad uz savu tēvu.

Džoiss liekas izsists no sliedēm. Viņa sejas pārvēršas sarkana un roka noraustās meklējot pēc kāda ieroča.

-Tēvs, vai tā ir taisnība? – Rojs šokēti jautā.

-Neklausies viņā! – vīrietis iesaucas. – Viss, ko viņa saka, ir meli un viltības. Viņa grib tevi piemānīt.

-Roj, - es speru soli puisim tuvāk. – Viņš tevi paņēma no manas mammas draudzenes, kuru viņš nogalināja, lai atriebtos un uzaudzinātu tevi par monstru, kas viņam neizdevās. Jo tu neesi monstrs.

-Kāpēc lai es ko tādu darītu? – Džoiss iesaucas. – Es taču neesmu vājprātīgs! Roj, dēls, klausies, es tevi esmu audzinājis..

-Kāpēc tad tu man nekad neteici, kas ir mana mamma? Kāpēc tu nekad nepateici viņas vārdu? Visa vardarbība pret mani... Tā bija tava atriebība Ebijai, - Rojs nomurmina.

-Nē, taču, neļauj tam skuķim stāstīt tev melus! Viņa ielauzās tavā mājā un nogalināja tavus draugus. Ieradās, lai nogalinātu mani! – Džoiss mētājas ar rokām.

- Tu nolaupīji mani un spīdzināji mani, - es iesaucos. – Roj, tavs tēvs visu mūžu tevi ir izmantojis kā ieroci, un tagad viņš tevi izmanto kā ieroci pret mani. Es zvēru, ka viņš nav tavs tēvs. Vai viņš tevi ir audzinājis kā tēvs? Kurš tēvs tā izturētos pret savu bērnu?

-Tu izmanto sevi kā ieroci pret viņu, jo viņš ticēs, katram vārdam, ko saki. – Džoiss iebļaujas.

-Apklustiet! – Rojs iekliedzas. – Apklustiet! – Puisis aizgriežas.

Tikai tad es saprotu, ka mums apkārt nav klusums. Pie galvenajām durvīm iet vaļā kautiņš. Atskan pistoles šāvienu un kliedzieni. Pret durvīm kaut kas triecas un mēģina tās dabūt vaļā.

Šī ir mana izdevība. Es saprotu, kas man ir jādara, bet es neveru. Es varētu nogalināt Džoisu ar lodi pierē, bet es nespēju. Džoiss ir Roja tēvs. Par spīti visam. Un viņš man nepiedotu, bet arī tas nav iemesls, kāpēc es nespēju to izdarīt. Es nespēju to izdarīt sevis dēļ. Jo es vēl joprojām esmu es. Un tas, ka es nogalināšu Džoisu neatgriezīs manu mammu atpakaļ. Nekad. Viņa ir mirusi. Un nekāda atriebība neatgriezīs viņu atpakaļ. Tas, ka es viņu nogalināšu, nemainīs faktu, ka viņš mani nolaupīja, un spīdzināja, un tāpēc es esmu šeit. Un tikai manas vainas dēļ Triss ir miris. Itin viss ir mana vaina. Mana atbildība. Džoiss ir tikai manis pašas dusmas, bailes un vājums. Nekas cits. Kā mana mamma tur teica? Lai padotos, ir vajadzīgs lielāks spēks? Tagad es saprotu, ko viņa ar to gribēja teikt.

Es atveru plaukstu, un pistole nokrīt zemē.

Tajā mirklī notiek vairākas lietas. Atveras istabas durvis un tajā iegāžas cilvēki. Džoiss izvelk savu pistoli un notēmē to tieši pret mani. Kad viņa roka nospiež pistoles mēlīti, lode uzsāk ceļojumu uz manu sirdi.

Tajā pašā brīdī, kad Džoiss piespiež pistoles mēlīti, to pašu izdara arī Rojs. Tikai viņa pistole ir notēmēta pret Džoisa pieri.

Lodes lido. Lodes cīnās.

Uzvara nav iespējama.

Tās abas sasniedz mērķi.

Džoiss ir miris.

Un es?

Es?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-109/745194">Aukstums (109)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 16

0/2000
12 avatars12

Protams, ka Rojs viņu izglāba, vai ne? Vai ne? Ja tā nebūs, es nekad to nepiedošu, labi, jokoju. Piedošu. Tikai ar vienu nosacījumu, kuru es glabāšu pie sevis emotion

 5  0 atbildēt
Rojs nomirs.Kāds taču izglāba Dī ?
 1  0 atbildēt

Mēs esam tik dumji... Nē! Neesam! Mēs vienkārši esam pārāk satraukti par nākamo daļu, ka pat neievērojam bildes.emotion

 1  0 atbildēt

Gan jau ka viņa nenomirs. Lode būs trāpījusi garām sirdij, cauri plaušām. Kaut gan es nezinu vai tas nav nāvējoši...emotion

 1  0 atbildēt

Ja jau viņa to stāsta, tātad izdzīvoja. emotion

 1  0 atbildēt

Nevēlies šovakar publicēt vēl kādu daļu? ☺

 0  0 atbildēt

Oh shit! Tās taču vēl nav beigas!?  emotion

 0  0 atbildēt
Ak mēs dumjie. emotion
 0  0 atbildēt

Perfekts intro, es sajutos fame uz 3 min. emotion

Un tad priekshaa izleeca seetnieks. badumts.

 0  0 atbildēt

šitā nedrīkst - noraut pašā interesantākajā momentā emotion

vēl vienu šovakar - lūuudzu emotion

 0  0 atbildēt

Man fonam labāk patika šī dziesma - https://www.youtube.com/watch?v=u32YZxnXtCg  emotion

 0  0 atbildēt

Akd tiiiiikk perfektiiii! emotion

Nu lūdzu atstāj viņus abus dzīvus gan Dī, gan Roju  emotion

 0  0 atbildēt

I need more of this.. emotion

 0  0 atbildēt