Ir sasniegta jau 100 nodaļa!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-99/743973">Aukstums (99)
https://www.youtube.com/watch?v=M1vBPvektSE">Dziesma
-Tu tici, tam, ka es jūs nenodevu? – es jautāju Rozai, kamēr viņa apstrādā manu roku medicīnas istabā.
-Tev nevajadzēja sist Kārlijai. Tu sabojāji sev roku. Iztērēji spēku. Lai gan man patika skatīties, kā tu sašķaidīji viņas skaisto sejiņu. – Roza klusi iesmejas. Es neatbildu.
-Bet, jā, es tev ticu. Jau no paša sākuma. Es neticu, ka tu mūs nodevi un tev noteikti bija labs iemesls, lai sūtītu to īsziņu tam puisim.
Es iekožu lūpā.
-Ir daudz lietu, ko es darītu Liama dēļ. Mīlestība dara cilvēkus....
-Nē, Roza, - es iešņācos. – Es nemīlu to puisi. Tas bija tikai vienas nakts sakars. Nekas vairāk.
Roza ilgi uz mani skatās. – Tad tas bija sasodīti labs sekss. – Viņa beidz siet manus pārsējus un atlaiž manu roku. – Tagad, ja tu mani neiebilstu, es iešu saģērbties un sagatavot ieročus. Tev es ieteiktu darīt to pašu.
Kad Roza ir gandrīz izgājusi pa manas istabas durvīm, es klusi iebilstu, - Paldies tev.
Meitene paloka galvu un aizver aiz sevis durvis ar klusu klikšķi.
Es paskatos pulkstenī. Divas stundas. Simtu divdesmit minūtes. Septiņi tūkstoši divi simti sekundes. Es iebāžu roku kabatā un sataustu tur vienmēr esošo cigarešu paciņu. Izvelku vienu un to aizdedzinu. Ievelku dziļu dūmu, lai nomierinātos.
Pa durvīm iesperas Triss.
-Pie velna, Dī, es tevi visur izmeklējos! Pēc tam, kad tu pārvērti Kārlijas seju šķīdonī un aizskrēji kaut kur kopā ar Rozu, pūlis satrakojās un es nekur netiku. Vai tā ir taisnība, ko visi teica?
-Ka es nodevu visus? – rūgti iesmejos.
-Ka tu sūtīji īsziņu.
Es pamāju ar galvu. - Es gribēju, lai viņš ir drošībā, - tik tikko dzirdami nosaku.
-Saprotu, - puisis apsēžas blakus un uzliek roku uz mana ceļgala.
-Nedomāju, gan Tristen.
-Dī, tu un Rojs.. Jums bija kaut kas īpašs, - viņš līdzjūtīgi saka. Es izpūšu dūmus viņam sejā.
-Bija ir atslēgas vārds - vēsi nosaku un pieceļos kājās. Un tajā mirklī es ienīstu pati sevi. Draugs man vēl tikai labu, bet es nedrīkstu atkal sabrukt.
Es nometu smēķi zemē un uzminu tam ar kāju. Tad es aizcērtu durvis.
*
Kad es ieeju Ārona istabā, puisis guļ un blenž griestos.
-Ej prom, Diandra, es negribu tevi redzēt, - puisis rupji nosaka.
-Paklau, Āron..
Ārons pieceļas kājās un uz mani nikni pablenž. -Nē, es saku nopietni, vācies pie velna.! Lasies prom! Skrien pie sava mīļotā no Džoisa bandas. Uz priekšu! Nevarēji vien sagaidīt, ka mūs visus apšaus vai ne? Tu skaisti meloji. Tiešām prasmīgi. – Viņš draudīgi runā un pār kauliem pārskrien šermuļi. Pēkšņi man no viņa ir bail. Viņš ir bīstams arī man.
-Es teicu taisnību, es vienmēr gribēju nogalināt Džoisu. Es tikai gribēju pasargāt.. Vienu cilvēku.
-Un iespējams tu mūs visus nodevi. Un iespējams tu nepasargāsi. Un iespējams, tad, kad es iešu tur iekšā, tieši es būšu tas, kurš novāks tavu drauģeli. Uh, kā es gribētu. Es gribu likt tev ciest, Diandra. Par to, ka tu gandrīz visu sabojāji, jo esi sīka nodevēja, kurai sirsniņā ir iekritis sliktais puisis, - puisis izsmejoši saka.
Kādu brīdi es apmulsusi un šokēta klusēju. Es zināju, ka Ārons nav eņģelis, taču es nedomāju, ka viņš ir velns. Tad atrodu savu balsi.
-Jā, iespējams. Ja vien kāds tevi nenovāks pirmais, - skarbi nosaku. – Tu pats neesi labāks. Likties gultā ar svešu meiteni, kura apgalvo, ka izbēga no Džoisa. Pielieto smadzenes, Āron. Man nebija, ko zaudēt.
Ārona seja iedegas dusmās un viņš paceļ dūri, bet sekundi pirms tā sasniedz manu seju, es pieliecos un izvairos.
-Neticami, ka es gandrīz iekritu tavā tīklā, - viņš, rokas dūres sažņaudzis, nosaka.
-Neticami, ka patiesībā tu taisījies man iesist. Bet vismaz tu esi labs skolotājs. Es tagad zinu kā izvairīties.
-Vācies pie velna!
-Ar lielāko prieku.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-101/744196">Aukstums (101)
