“Vai tev ir kādi plāni šodienai?” Dreiks man jautāja, kad izgājām no Freja kabineta. Es pagriezu galvu, lai uzlūkotu puisi, jo, šis viss draudzīgums jau sāka kļūt aizdomīgs.
“Tu vēlies man ko prasīt?” Jautāju puisim, kurš man uzsmaidīja.
“To tik labi var pamanīt?”
“Tava sejas izteiksme ir kā atvērta grāmata, kurā ir rakstīts, ka tev ir nepieciešama Amandas Klovas palīdzība.” Sasmīdināju Dreiku un jutos par sevi lepna. Pelēkām pelēm arī izdodas būt jautrām.
“Man tagad ir brīvs, kā tev?” Dreiks jautāja, kad iegājām skolas galvenajā hallē, kas bija pilna ar jauniešiem, kas sēdēja pie vai uz galdiem, klaigāja savā starpā, cītīgi pierakstīja kaut ko savos piezīmju datoros vai izklaidējās savās planšetēs.
Ar šo visu Kerbridžas vidusskola tik ļoti atšķīrās no manas iepriekšējās skolas. Te viss bija augstākajā kvalitātē. Tas man lika justies bailīgi, jo pirms tam nebiju pieredzējusi sadzīvot ar tik ietekmīgiem jauniešiem.
Dreiks apstājās pie galda, ap kuru sēdēja daži futbolisti. Tie pievērsa mums abiem uzmanību. Tuvākais puisis mums piecēlās un diezgan ievērojami noplātīja rokas un jautājoši mani uzlūkoja.
“Iepazīstieties, šī ir Amanda Klova.” Dreiks mani iepazīstināja ar saviem draugiem. Es neveikli pamāju ar roku. Puisis, kas bija pirms tam uzlecis kājās, izdvesa skaļu “āaa” un steigšus metās pie manis, lai mani apkamptu.
“Sveika, jaukumiņ, mani sauc Ēriks.” Puisim bija brūnas acis, kas no halles gaismām iekrāsojās mazliet medusbrūnas. Tās mani apbūra un es tikai muļķīgi atsmaidīju.
“Prieks iepazīties.”
Dreiks mani atbrīvoja no Ērika apskāvieniem un nosēdināja Ēriku vietā, apsēdās man blakus un sāka stāstīt saviem futbola draugiem par to, ka esmu iestājusies viņa pusē argumentā pret Aleksi.
Klausoties puišus, nervozi sāku knibināties ap sava krekla piedurknēm. Kad palūkojos apkārt, redzēju vairāku meiteņu skatienus, kas ledaini vērās man pretī. Biju nonākusi vietā, kurā vēlējās būt vairāk par desmit meitenēm no manas vidusskolas.
Pati to nevarēju aptvert. Sāku drudžaini lūkoties apkārt, vai gadījumā kādam puisim nav apslēpta kamera, kas iemūžina šo brīdi. Neko aizdomīgu neredzēju.
Dreiks mierīgi runājās ar saviem draugiem un tie man pārāk lielu uzmanību vairs nepievērsa. Kad satiku kāda skatienu, puisis man uzsmaidīja un tad novērsās. Es jutos neierasti.
Man pelēkās peles sindroms krasi man ziņoja, ka kaut kas nav labi. Es nebiju savā komforta zonā, es biju no tā izlekusi ar gumiju ārā un tagad kaut kur lidinājos starp “bīstami daudz uzmanības”.
Izvilku no somas mobilo un sāku ar to spēlēties. Iegāju Facebook un apskatījos, ko mani draugi labu ir nošērojuši un nofotografējuši. Pēc kāda neilga laiciņa novērsu skatienu no mobilā, lai apskatītu zāli un sadūros ar Aleksa Bleika draudzenes skatienu. Viņa manī vērsās ar neizpratni. Kad pamanīja, ka esmu pamanījusi, ka viņa uz mani lūkojās, meitene plati pasmaidīja un pamāja man ar roku. Es neizpratnē mazliet sašķiebu galvu, bet viņai pamāju pretī.
Tas nepavisam nebija dīvaini. Kur nu. Tas bija pat pārāk mulsinoši. Taču ar to visu mūsu acu kontakts nebeidzās. Meitene ar galvas mājienu norādīja uz skolas gaiteni, kas atradās blakus hallei.
Pagriezos pret Dreiku un sacīju puisim, ka man jāiet. Viņš mani uzlūkoja ar paceltu uzaci, it kā jautājot, kur, bet es nevēlējos ieslīgt detaļās, jo uzskatīju puisi vēl par svešinieku. Pamāju viņam un puišiem, kas sēdēju pie galdiņa, un devos brīvsolī uz sarunas dueli ar Aleksa Bleika draudzeni.
Tur jau viņa mani gaidīja. Atspiedusies pret sienu un sakrustojusi savas rokas ap savu vidukli. Kad tuvojos viņai, meitene atrāvās no sienas un panāca man tuvāk pāris soļus.
“Es nespēju noticēt, ka tu jau izpildi Aleksa uzdevumu. Tas bija negaidīti ātri no tevis. Nezināju, ka tevi būs, khem, tik viegli pierunāt.” Viņa uz mani lūkojās ar izsmieklu.
Es nervozi šaudīju savu skatienu no viena punkta uz otru.
“Amanda, nebaidies no manis.” Meitene man uzsmaidīja, atņirdzot savus zobus. Viņa mani sāka mazliet biedēt.
“Es no tevis nebaidos.” Meitenei atbildēju, kaut vai man teikuma beigās aizlūza balss.
“Tas mani priecē. Es tikai vēlējos tevi uzslavēt par to, ka tu labi klausi Aleksi. Turpini tādā pašā garā un mēs tevi liksim mierā. Uzticies man.”
Un ar to meitene bija prom.
Mazliet pastāvēju gaitenī un pakavējos domās.
Dzīve bija mācījusi neuzticēties pārāk veiksmīgiem cilvēkiem, jo galu galā tie tevi pievils.
