Kafejnīcā, kurā ieturējām pusdienas, skanēja Coffee Shop klasiskās indie dziesmas, kas apdziedāja mīlestību, laiku un dzīvi.
Ieturot maltīti, pamanīju, ka bieži aizklīstu savās domās. Rainera maigie pieskārieni manām plaukstām mani atgrūda īstenībā. “Piedod, es sapņoju.”
“Es tā redzu. Neizgulējies?”
“Kaļu plānus.” Puisim atbildēju, uz ko viņš iesmējās.
“Un man šķita, ka es bieži ikdienā sapņoju.”
“Vairs jau nē?”
“Tagad realitāte ir daudz labāka par iekšējo pasauli.” Puisis man veltīja smaidu, kas bija tik ļoti mīļš, ka man radās vēlme viņu apskaut. Tāpēc piecēlos no sava krēsla, iesēdos puisim klēpī un pieglaudos pie Rainera. Ieelpoju viņa aromātu, kas bija viņa iecienītais Old Spice.
“Man vajag ciešu apskāvienu, tāpēc, lūdzu, nelaid mani vaļā kādas desmit minūtes.”
“Sarunāts.” Puisis nobučoja manu pieri un es rotaļīgi iemurrājos.
Bija tik viegli zaudēt ikdienas problēmas Rainera skavās. Ja būtu iespējams, tajās pavadītu kaut visu dienu. Puiša klātbūtnē es jutos brīva. Dzīve bija skaista. Dažreiz, kaut kur dziļi sirdī, es sev uzdevu jautājumu, vai tā ir mīlestība. Vai tikai ļoti intensīva patika?
Rainers sāka spēlēties ar maniem matiem, apzinoties, ka tas man ļoti patīk. Iesmējos, kad puisis sāka veidot bizītes. “Būsi frizieris?”
“Mans apslēptais talants. Kad biju mazāks, bieži pavadīju vasaras brīvlaikus pie omes, kur dzīvojos kopā ar māsīcām. Viņas arī man iemācīja veidot bizes.”
“Vīriešiem šādas prasmes ir noderīgas. Padomā kā tas atvieglos tev bižu pīšanu savai meitai.”
“Vai dēlam, ja tas būt metāla cienītājs.”
Kopīgi sākām smieties. Tad Rainers man atgādināja, ka es vēl neizēdu savu pusdienu šķīvi.
“Galīgi aizmirsu.”
“Es zināju, ka esmu tik ļoti apburošs.”
“Augstprātība tev nepiestāv.” Puisim parādīju mēli, uz kā viņš man silti uzsmaidīja. Ātri paēdu, samaksājām par mūsu pusdienām un devāmies atpakaļ uz skolu. Jutos lieliski līdz brīdim, kad iegājām skolas teritorijā.
Aleksa banda ar Paiperu jau bija ieņēmuši skolas pagalma vislabāko vietu, kur netraucēti iespējams uzpīpēt. Pamanījuši mūs, jaunieši pamāja mūsu virzienā. Grasījos jau spert soli uz viņu pusi, taču Rainers man to neļāva. “Varbūt ne šodien?”
Vaicājoši palūkojos uz puisi. Rainers izburtoja Klāva vārdu. Piekrītoši pamāju puisim un sekoju viņa virzienam, kas veda uz skolu. Devāmies uz franču valodas kabinetu un ērti iekārtojāmies tukšajos solos.
“Es dažreiz domāju kā būtu, ja nebūtu tā kā tagad.” Rainers ierunājās, raugoties ārā pa logu, kas sniedza Kerbridžas māju ainavu.
“Būtu savādāk.”
“Bet vai labāk?”
“Tev nepatīk tagadējais?” Jautāju puisim. Kaut kas iedūrās dziļi sirdī. Lūdzu, nesāpini mani ar saviem vārdiem, klusi pie sevis nodomāju.
Puisis uz mani paraudzījās ar skatienu, kas lika manai sirdij ietrīcēties. Puisis pieliecās man cieši klāt, ka es jutu viņa elpu savā sejā. Viņš maigi saķēra manu seju savās plaukstās un noskūpstīja manas lūpas. “Es joprojām nespēju noticēt tagadējam.” Puisis raudzījās uz mani, it kā es būtu veidota no kaut kā trausla. Tas mani biedēja.
“Tu mani biedē.” Nedomājot puisim sacīju.
“Tu mani vēl vairāk.” Puisis atbildēja un atgrūdās atpakaļ no manis. Ievilku dziļu elpu, ko biju pirms tam aizturējusi. Klasē ienāca mūsu klases biedri. Pateicos Rainera maņās, kas lika puisim no manis atgrūsties laikus. Nevēlējos saviem klases biedriem sniegt ieskatu savā privātajā dzīvē, lai gan viņi bieži ir redzējuši mūs kopā gaiteņos. Bet skūpsti bija kaut kas ļoti privāts. Vismaz man.
Franču valodā pasniedzēja cītīgi stāstīja par tuvāko kontroldarbu, bet tas man likās mazsvarīgi, jo franču valodu pārvaldīju diezgan augstā līmenī.
Rainers sāka bungot pa galda malu ar savu pildspalvu. Uzsitu maigi pa puiša roku. Rainers palūkojās uz mani uz uzsmaidīja man ar rotaļīgu smaidu un sāka bungot ar pildspalvu par manu labās kājas augšstilbu. “Tev tas šķiet smieklīgi?” Čukstēju, uz ko puisis piekrītoši pamāja ar galvu.
“Dažreiz man šķiet, ka manis kaitināšana ir tavs hobijs.”
“Kam tad draudzenes domātas?” Puisis man čukstus jautāju. Klusi nopūtos. Attiecības bija sarežģīts process. Nesapratu kā man tās izdevās uzturēt ar Raineru, kurš bija tik ļoti neparedzams puisis. Varbūt tieši tas mani viņā apbūra?
“Kretīns.”
“Tev tas patīk.”
Nevarēju nepiekrist, tāpēc atlikušo stundas daļu klusēju.
Kad devāmies ārā no kabineta, mani gaitenī gaidīja Paipera. “Sveiki! Rainer, man no tevis ir steidzīgi jāaizņemas Amanda.”
“Kopš kura laika Raineram ir noteikšana pār manu dzīvi?” Jautāju Paiperai.
“Es nezinu. Varbūt kopš brīža, kad tu izdomāji mani pilnīgi izslēgt no savas ikdienas?”
“Par ko tu runā?”
“Nav būtiski. Man tevi tagad vajag. Un punkts.” Paipera sacīja un uzstājīgi piesita pie grīdas ar savu Louboutin kurpi. “Vai arī es sākšu raudāt un būs slikti.” Meitene palūkojās uz mani ar kucēna acīm un trīcošu apakšlūpu.
“Labi, sarunāts.” Atbildēju un pagriezos pret Raineru, lai cieši viņu samīļotu uz atvadām. Franču valoda mums bija pēdējā stunda trešdienās.
“Raksti man, kad esi mājās.” Rainers man sacīja un es piekrītoši pamāju ar galvu. Puisis mani nobučoja un devās prom. Mazliet nokaunējos, jo Paipera to bija redzējusi.
“Sasodīti saldi.” Meitene sacīja, kad Rainers bija attālāk no mums.
“Man šķiet, ka es viņu mīlu.” Paiperai sacīju, kamēr raudzījos uz puiša augumu, kas pazuda aiz skolas galvenajām durvīm.
“Tik ātri?”
“Vai arī esmu viņam ļoti pieķērusies.”
“Lūk, tas jau izklausās ticamāk.”
“Ko tu no manis vēlējies?”
Paipera iztaisnojās un sniedza man platu smaidu. “Es izšķīros no Aleksa.”
Sāku plātīt muti kā zivs, kas tikko bija izmakšķerēta no ezera. To tik ātri no Paiperas nebiju gaidījusi.
