Rainers satvēra mani aiz pleciem un pievilka pie sevis klāt, lai cieši apskautu. Puisis sāka maigi ar plaukstām braukāt man par muguru, čukstot man nomierinošus vārdus.
Puiša skavās sapratu, ka trīcu kā apses lapa.
“Viņš indēja nost Alisi, bet pats par to smējās!” Histēriskā tonī puisim skaidroju. Raudāju, jo nevēlējos aptvert, ka tādu cilvēku es dēvēju par draugu. Rainers man neko neatbildēja, bet tikai klusējā.
“Kāpēc tu klusē?” Puisim jautāju un palūkojos uz puiša seju. Auguma ziņā es viņu sasniedzu tikai līdz pleciem, tāpēc starp mums biju galvas tiesas gara auguma atšķirība. “Nesaki, ka tu tajā piedalījies.”
Rainera acis pauda man to, ka viņam bija žēl.
“Tu tajā piedalījies?” Mani pārņēma vēl augstāks riebuma sajūtas līmenis.
“Es nebiju apdomīgs.” Rainers beidzot man atbildēja.
“Kā to saprast – apdomīgs?” Atlaidu savu tvērienu puiša viduklim un pakāpos soli nost no puiša.
“Mēs ar Aleksi bijām labi draugi un mēdzām zināt gandrīz visu viens par otru. Pret Aleksa tēvu Dreika tēvs bija ieviesis tiesas lietu. Aleksim un viņa ģimenei tajā gadā neklājās spoži. Būdami jauni un muļķi, mēs samaksājām Klāvam, lai tas iesmērē Dreikam Vetjūsam narkotikas un par to noziņo policijai. Bet lietā tika iejaukta Dreika māsa Alise, jo Klāvs tajā laikā bija ar viņu iepazinies. Tad, līdz ar mūsu lūgumu iejaukties Vetjūsu ģimenes reputācijas bojāšanā, viņš ar meiteni sāka satikties, viņi bija kopā un viņš viņai piegādāja apreibinošās vielas, kad meitene puisim atzina, ka viņai bija depresija. Protams, apreibinošās vielu izmantojums par sevi lika manīt un Alise sāka uzvesties neadekvāti, izplatījās baumas par to un Vetjūsu reputācija tika iedragāta, jo neviens nevēlējās iesaistīties darījumos ar vīrieti, kurš nespēja nodrošināt savai ģimenei labklājību.”
Nespēju klausīties sacītā. “Man laikam paliek slikti.”
“Amanda, es tiešām nožēloju, kur es iesaistījos. Tieši tāpēc es sevi norobežoju no Aleksa un Dreika.”
“Tu tonakt biji kopā ar Klāvu.”
“Es nezināju, ka viņš tonakt nāks kompānijā ar maniem draugiem. Bet, tici man, ieraugot tevi kopā ar viņu, man radās aizdomas par to, ka viņš tevi arī ir sācis iepīt savās nelegālajās darbībās. Es sev nepiedodu, ja ļautu viņam ar tevi tā izrīkoties.”
“Tad tāpēc tu tonakt mani pavadīji uz autobusu?”
“Jā. Es zināju, ka Beāte, tā meitene ar kuru tu tonakt gāji dejot, bija viņa kliente. Viņa bieži lieto vielas, kas aktīvi apreibina uz neilgu laiku, bet spēcīgi. Es nevarēju tevi laist ārā vienu stāvoklī, kurā tu nebūtu spējīga sevi pilnībā kontrolēt.”
“Kāpēc tu man to saki tikai tagad?”
“Kad tad man bija laiks tev to pateikt?” Rainers jautāja un skumji man uzsmaidīja. Viņš tiešām bija princis baltā zirgā.
Princis, kas reiz bija balts, taču viņam arī bija vēsture ar Dreiku, Klāvu un Aleksi. Nelegāla vēsture.
“Es apzinos, ka to man tev bija jāpasaka ātrāk, bet es nevēlējos tevi zaudēt, jo tu man ļoti patīc.” Rainers atzinās un es sajutu kā man acīs sariesās asaras.
Es piegāju puisim klāt, pastiepos augšā uz saviem purngaliem un noskūpstīju puisi. Rainers mūsu skūpstu ieildzināja, nevēlēdamies to pārtraukt.
Saņēmu kopā visu savu gribasspēku, izbaudīju skūpsta pēdējos mirkļus un to pārtraucu. Rainers centās uzmeklēt manas lūpas ar savējām, bet es to neļāvu, jo griezu seju prom no puiša. Sapratis manu pretošanos, puisis sāka skūpstīt manu seju. Puiša lūpas palika pie manas pieres un tā mēs nostāvējām dažas minūtes, apskāvušies un piespiedušies cieši klāt viens otram.
“Piedod.” Puisis man sacīja un skumji sāka smieties. “Es tomēr neesmu tas ideālais bruņinieks, kas glābj nelaimē nonākušas meitenes.”
“Neviens nav ideāls.” Puisim atbildēju un ciešāk viņu apskāvu. Atkal sāku raudāt, jo iedomājos par Dreiku un viņa ģimeni.
Atcerējos par puiša brīdinājumiem par to, ka Aleksis nav tas, par ko viņš izlikās. Tagad es visu sapratu. Es biju pieļāvusi kļūdu savās izvēlēs un biju uzķērusies uz vilku aitas vilnā.
“Esmu pieļāvusi kļūdu.” Sacīju Raineram un atgrūdos nost no mūsu ilgā apskāviena.
“Par ko, Amanda?” Rainera brūngani zaļās acis no manis nenovērsās, gaidot manu paskaidrojumu.
“Es nostājos Aleksa pusē, kad man bija jāaizsargā Dreiks.”
“Tu neesi pie tā vainīga.”
“Kā es tagad raudzīšos uz Paiperu un Aleksi, zinot, ko viņi ir izdarījuši Alisei?”
Rainers no maniem vaigiem notrauca manas asaras. “Vari ņemt piemēru no manis.”
Puisim uzsmaidīju un starp mums iestājās klusuma brīdis. “Man tevi pavadīt līdz mājām?” Rainers piedāvāja.
“Nē, nav nepieciešams.” Raineram atbildēju. Tad mazliet paminstinājos uz vietas, jo puisis joprojām no manis nenolaida savu skatienu.
“Es apzinos savas kļūdas, Amanda. Un es sapratīšu, ja tu nevēlies ar mani vairs iesaistīties. Bet zini, ka es pret tevi nekad neļaušu kādam izrīkoties tā kā es to ļāvu darīt pret Alisi Vetjūsu. Esmu sevi mainījis no tā brīža.”
“Protams, ka esi. Par to man Paipera nebeidza stāstīt.” Puisim sacīju un saņēmu viņa plaukstas savējās.
“Tu man ļoti patīc.”
“Tu man arī.” Lūkojos Rainera acīs un uz mirkli centos iztēloties, ka pēdējā pusstunda nebija notikusi. “Man vajag tevi un tavu palīdzību, lai izlabotu savas attiecības ar Dreiku. Un es vēlos, lai Aleksis un Klāvs saņem to, ko viņi ir pelnījuši.”
“Tu vēlies izglābt pasauli, Amanda Klova?”
“Es tikai vēlos, lai visi saņem to, ko ir pelnījuši.” Puisim atbildēju. Tad palūkojos apkārt. Pie bibliotēkas valdīja klusums, šķita, ka tajā brīdī mēs ar Raineru bijām vienīgie nomodā esošie cilvēki Kerbridžā. “Tev ir jāsaprot, ka tu tajā vari arī iesaistīt sevi par pagātnes notikumiem.”
“Man ir vienalga. Esmu pelnījis saņemt to, ko esmu pelnījis. Par savām darbībām ir jāatbild.”
Uzsmaidīju puisim un cieši viņu apskāvu. “Paldies tev.”
“Paldies tev, ka tu man piedevi.”
“Tu esi man pārāk dārgs, lai es tev nepiedodu.” Raineram atbildēju un uz atvadām viņu nobučoju. Tad mūsu ceļi šķīrās. Ejot virzienā uz autobusa pieturu, iespraudu austiņas telefonā, tās ieliku savās ausīs, lai klausītos Depeche Mode dziesmu “Wrong”, kas pilnībā atbilda manām pašreizējām sajūtām.
Es biju kļūdījusies cilvēku izpratnē un pušu izvēlē. Es jau sāku plānot, ka man bija nepieciešams salabt ar Dreiku, kad puisim paliks labāk. Cik biju dzirdējusi, viņš bija nesen izgājis no komas. Noteikti, mani redzēt viņš nevēlēsies slimnīcā, tāpēc man bija jāgaida, līdz puisis tiks izrakstīts no slimnīcas. Līdz tam brīdim man būtu pēc iespējas vairāk jāuzzina par Klāvu un Aleksa pagātni.
Šķetinot domas, pat nepamanīju, ka biju sasniegusi autobusa pieturu.
