local-stats-pixel

Aukstuma dzēliens (18)0

 80  0

(17)

“Aleksis ir gatavs piekaut Dreiku līdz nemaņai!” Paipera man to paziņoja, kad pirmdienā apsēdos Paiperai blakus angļu valodas stundā.

“Nav nepieciešams.”

“Draudzenīt, viņš tev piedraudēja! Un arī izmantoja pret tevi savu spēku! Tas jau pārkāpj likumus, kādi ir vīriešu starpā.”

Es skaļi iesmējos un pagriezos pret Paiperu, lai meitenei vēlreiz censtos ieskaidrot, ka mana aizstāvēšana nav nepieciešama. “Es varu arī nolīgt sev miesassargu!”

“Kas par ģeniālu ideju! Es paprasīšu Klāvam, lai notēlo princi baltā zirgā un piekauj Dreiku! Viņam patīk ar Dreiku dažreiz izvicināt dūres.”

“Un princi baltā zirgā man arī nevajag.”

“Kurš par tevi tad rūpēsies?”

“Es pati varu par sevi parūpēties.”

“Bibliotēkā jau parūpējies.” Paipera pagriezās uz aizmuguri, lai nopētītu mūsu klases biedrus. “Starp citu, man ir jāpateicas Raineram.”

“Arī nav nepieciešams.”

“Ir gan. Rainers pirms dažiem gadiem bija diezgan nozīmīga persona mūsu bandā, bet tad viņš no mums atsvešinājās.” Paipera atgriezās pret mani un pieliecās tuvāk, lai klusāk turpinātu savu stāstījumu. “Cik noprotu, viņš ar Dreiku sasējās ne ar tiem puišiem un knapi tika nost no ripām.”

Es pārsteigta uzlūkoju Paiperu. “Nopietni?”

“Nezinu. Esmu dzirdējusi baumas, bet tu jau zini, ka baumām daudz nevar ticēt.”

“Pārceļoties šeit, man šķita, ka šī pilsētiņa būs klusa.”

“Ak, saulīt, tu atrodies Kalifornijā, lielajā iespēju štatā!” Paipera iesmējās un no somas izvilka savu Macbook, lai to ieslēgtu. Es tikmēr novēroju durvis un sekoju līdzi ikvienam, kurš ienāca klasē. Nevēlējos atzīt, taču klusībā gaidīju, kad pie durvīm parādīsies Rainers. Bet viņš tā arī neatnāca līdz stundas sākumam.

Pusdienoju kopā ar Paiperu un Aleksi un viņu draugiem. Kad Paipera Klāvam izstāstīja savu ideju par puiša iecelšanu mana miesassarga amatā, puisis bez nekādiem iebildumiem piecēlās no galda, piegāja pie manis no aizmugures, abas savas plaukstas uzlika man uz pleciem un ar savu dobjo balsi nosolīja nevienu svešinieku pie manis klāt nelaist.

“Es zvēru aizstāvēt vājākos un nebīties pielietot fizisko spēku pret dumjākajiem!”

Biju gatava no kauna ierakties zemē. Taču pati nespēju savaldīties un skaļā balsī smejos par Klāvu kopā ar Paiperu un Aleksi.

“Vecīt, tev ir talants.” Aleksis komentēja Klāva uzstāšanos, noslaukot no savām acīm smieklu asaras.

“Esmu vienmēr zinājis, ka aktieru skola mani gaida.” Klāvs atlaida manus plecus un apsēdās savā vietā. “Starp citu, esiet dzirdējuši jaunākās baumas?”

“Kas ir tas, ko mēs vēl nezinām?” Hloja, sarkanmatainā skaistule no Paiperas draudzenēm, jautāja Klāvam, novērzdama savu skatienu no sarunas biedriem, ar ko pirms tam bija azartiski sarunājusies.

Klāvs atkal braši atlēca prom no galdiņa, taču šoreiz tā, lai galdiņa klātesošie, un jaunieši, kas atradās ēdnīcā, būtu spējīgi viņu sadzirdēt.

“Neviena cita kā Alise Vetjūsa šodien no rīta tika ievesta mūsu pilsētas slimnīcā par tabletīšu pārdozēšanu.”

“Sasodīts. No mammas uzzināji?” Taujāja Paipera.

“Tieši tā. Mazā laikam atkal atgriežas pie vecajām metodēm kā nobendēt sevi.”

“Nevajag smieties par cilvēku, kuram ir depresija.” Paipera aizstāvoši pārtrauca Klāvu, kad puisis bija gatavs spert vaļā vēl kādu gudru frāzi. Pamanījusi manu jautājošo skatienu, Paipera vērsās pret mani “Mēs ar Alisi agrāk bijām labi pazīstamas, bet tad meitenei sākās depresija un viņa aktīvi sāka lietot dažādus halucinogēnus.”

“Bieži vien savā galviņā izdomāja arī dažādus scenārijus, kā, piemēram, manu uzmākšanos.” Aleksis man atklāja.

Bija sajūta, ka pēkšņi atrodu kādu iztrūkstošo puzles gabaliņu, lai izprastu Dreiku Vetjūsu un visu lielo drāmu, kas darījās Kerbridžas vidusskolā un nelika man mieru.

“Man jāaizskrien līdz pārzinei.” Samelojos un, paķerot somu, pametu jauniešus ēdnīcā. Izskrienot ārā gaitenī, kas bija tukšs, man mazliet sareiba galva. Bija jāatrod vieta, kur apsēsties un padomāt. Kājas nesās uz kāpņu telpu, kas veda uz skolas jumtu.

Nonākusi uz jumta, es ievilku plaušās dziļu elpu un pacēlu rokas gaistā, lai izstaipītos. Skaļi un dziļi izelpoju. Tad aizsoļoju līdz jumta malai un novēroju skolas apkārtni. Daži studenti izklaidīgi staigāja apkārt. Bija daži, kuri stāvēja skolas autostāvietā pie savām mašīnām un skaļi klausījās dažādus popmūzikas gabalus. Parasta, ikdienišķa diena. Uzmanību pievērsa daži puiši, kuri savā starpā skaļi klaigāja.

Nometu somu uz jumta seguma un uzsēdos uz tās.

Sāku nožēlot, ka nepīpēju, jo šis būtu perfekts brīdis, lai uzpīpētu. Iesmējos par savu domu. Paipera mani slikti ietekmēja.

Izvilku no bikšu kabatas telefonu un pārbaudīju laiku. Vēl bija divdesmit minūtes līdz nākamajai stundai. Uzslēdzu The Killers fonā un noliku telefonu sev blakus.

Durvis, kas vestu mani atpakaļ skolā, atvērās un uz jumta uznāca divas meitenes, kuras es nepazinu. Pamanīja mani, taču interesi par mani neizrādīja un aizgāja uz jumta otru pusi. Bet, mana mazā idille bija iztraucēta. Nācās samierināties, ka pasaule nepiederēja man vienai, paņemt mantas, un doties atpakaļ realitātē.

Ceļā uz matemātikas klasi pamanīju Raineru, kurš bija iegrimis sarunās ar saviem draugiem un mani nepamanīja.

Klusi pie sevis atgādināju, ka man nepieciešams puisim nopirkt šokolādi un pateikties par, burtiskā nozīmē, manas pakaļas izglābšanu.

Matemātiku pavadīju viena, jo neviens no mana paziņu loka nebija izvēlējies tieši šo laiku veltīt matemātikai. Samierinājos ar neierasto klusumu. Pēc stundas devos mierīgā solī līdz savam skapītim. Automātiski to atvēru, no somas saliku tur visas savas grāmatas, somā atliku grāmatas, kuras vajadzēs priekš mājasdarbiem, un ar ietrenētu kustību aizvēru savu skapīti. Pagriezos, lai dotos prom, bet meitene, kura bija jaunāka par mani, mani apstādināja un norādīja ar rādītājpirkstu uz leju. Palūkojos un ieraudzīju, ka uz zemes stāvēja lapiņa.

Ar trīcošām rokām to paķēru, pateicos meitenei un devos uz skolas izeju. Kad izgāju no skolas, sadūšojos ielūkoties lapiņas saturā.

Amanda,

Tā mani uzrunāja. Pirmo reizi.

Šahs un mats. Viss šķiet tik vienkārši. Bet tā nav. Mēs kļūdamies par cilvēkiem, kurus izvēlamies savā pusē. Esi uzmanīga savā izvēlē. Es tevi vēroju.

Saņurcīju zīmīti un pie pirmās miskastes urnas no tās atbrīvojos. Tad vēl vairākas reizes paraudzījos uz aizmuguri. Paranoja nelika man mieru līdz brīdim, kad iegāju savās mājās.

(19)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000