local-stats-pixel

Aukstuma dzēliens (17)0

 97  0

(16)

Ziemassvētki ģimenes lokā pagāja mierīgi. Mēs aizbraucām līdz Losandželosai, jo tur dzīvoja mana vecmāte. Pie viņas viens otram novēlējām arī laimīgu Jauno gadu.

Atgriežoties mājās, mani pārņēma paranoja. Kad gāju pastaigāties viena, vienmēr pēc garas iešanas atskatījos sev aiz muguras, vai neviens mani neizsekoja.

Dreiks manī bija radījis bailes pēc uzbrukuma bibliotēkā. Par to arī izstāstīju Paiperai, kad pirmo reizi ar viņu satikos Jaunajā gadā. Mēs atpūtāmies kafejnīcā.

“Nopietni?” Meitene iepleta acis un atvēra muti, lai ko teiktu, taču ātri pārdomāja un to aizvēra.

“Kaut ko vēlējies teikt?”

“Nē, es sapratu, ka tev tas nebūs saprotams. Redzi, tu neesi gluži pirmais cilvēks, ko Dreiks Vetjūs terorizē, izņemot Aleksi. Bet nu, viņa ģimenīte ir tāda, mazliet kū kū.” Pie frāzes kū-kū, Paipera pielika savu rādītājpirkstu pie deniņiem un sāka to apļa virzienā kustināt.

“Jā, esmu to ļoti labi izjutusi.” Paiperai atbildēju un iedzēru malkas sava siltā kapučīno.

“Tā notiek, kad ir daudz naudas, maz īsto draugu un ļoti daudz iespējas dzīvē. Aleksis ar Dreiku jau bija īsti sirdsdraugi, bet tad Dreiks iepinās ne ar tiem cilvēkiem un paķēra Aleksi līdzi. Es nezinu sīkāk, jo Aleksis tā jau izvairās man stāstīt par saviem agrajiem tīņu gadiem. Dažreiz paliek grūti noticēt, ka viņam ir tikai astoņpadsmit, bet jau ir sakrājies tik daudz pārdzīvotā.” Paipera man atklāja, dziļi nopūšoties un mazliet atkrītot atpakaļ kafejnīcas mīkstajā klubkrēslā.

“Grūti pat par to iedomāties. Diemžēl nespēju ielīst cilvēku prātos un uzzināt, ko viņi domā.”

“Tāpēc viņi ir jāiepazīst.”

“Tā daļa man nepatīk.”

“Atklāties citiem ir ļoti grūti, taču nevajag uzreiz veidot viedokļus par tiem, kurus tā īsti nepazīsti. Dzīves pieredze un visi citi sūdi ir mani tā mācījuši.”

“Paldies, Paipera, ka ļāvi man sevi iepazīt.”

“Nekas cits neatlika, Amī.” Paipera smejoties man atbildēja. Es uzsmaidīju meitenei. “Varbūt vēlies kaut ko stiprāku par šīm kafijām?”

“Es jau pirmajā Jaungada nedēļā nebiju nolēmusi piedzerties.”

“Ne jau piedzerties, bet iedzert.”

“Iedzeršana vienmēr beidzas ar piedzeršanos.”

“Toreiz, kad mēs pēc basketbola aizgājām iedzert, tu tīri braši viena pati aizgāji no mums prom. Un tu biji skaidrā prātā.”

“Bet toreiz, kad pie tevis bija ballīte, es piedzēros līdz nemaņai.”

“Dzīvo, kamēr jauns. Kad būs bērni un karjera, tad tādām lietām nebūs laika. Varēsi sēdēt savā privātmājā, audzināt bērnus un skatīties seriālus par to, ka jauniešu mūsdienas izklaidējas. Protams, vēl atliek meksikāņu seriāli, kas tevi notrulinās līdz baltajām pelītēm.” Mēs abas sākām smieties.

“Tev piemīt spēja pierunāt.”

“Esmu reāliste, Amandiņ.” To teikdama, meitene pacēla roku, lai pasauktu oficianti un pasūtītu mums abām glāzi vīna. “Bet to labāko. Šī meitene reti dzer, tāpēc mums tikai to labāko.” Un piemiedza man ar aci, kas lika man ķiķināt vēl skaļāk.

“Labi, dāmas, tūlīt būs.” Oficiants mums uzsmaidīja un aizgāja pie letes, lai sarūpētu divas vīna glāzes un no plaukta noņemtu vīna pudeli.

“Es ceru, ka tev garšo vīns.”

“Jā, garšo, viss kārtībā.” Paiperai atbildēju.

“Burvīgi.”

Pēc vīna glāžu izdzeršanas, devāmies mazā pastaigā apkārt Kerbridžas rajonam. Pastaigājāmies caur parkiem un parunājām par nākotnes plāniem. Paipera man atklāja, ka jau cītīgi sākusi pētīt universitāšu piedāvājumus.

“Nekad jau nezini, kur tevi tie vēji aizpūtīs.”

“Es pat īsti nezinu, ko vēlos.”

“Neuztraucies. Mēs neviens nezinām, ko vēlamies. Dzīve iemācīs.”

“Es ceru, jo dažreiz šķiet, ka nederu nekam.”

“Identitātes krīzes ir normāla parādība, Amanda.”

“Esmu vēl skolniece, atļauj man būt vēl bezrūpīgai skolniecei.”

Paipera sāka smieties, kamēr es tiešām aizdomājos par savu nākotni. Biju tik ļoti iestrēgusi tagadnē, ka pat nezināju, ko darīšu pēc pusgada.

“Varbūt tomēr neskrienam vērsim pa priekšu? Ej ar straumi un viss būs kārtībā.” Meitenei jautāju.

“Ne vienmēr iešana ar straumi noved pie labāk beigām.”

“Bet toties tu tagad dzīvo tagadnē, kas notiek tagad un šajā momentā. Pasaule griežas tagad. Tu pat nezini, kas var notikt rīt.” Es aizstāvoties meitenei sacīju. Nevēlējos par šo tēmu pārāk plaši diskutēt, jo plāni jebkad varēja mainīties. Kad vēl dzīvoju Ņujorkā, es bieži mēdzu plānot uz priekšu. Tas neatmaksājās brīdi, kad vecāki man paziņoja, ka mēs pārcelsimies uz Kerbridžu.

“Labi, piedod, šī tēma laikam tev ir ļoti sāpīga.”

“Tas nekas. Tikai nevēlos par to ļoti diskutēt.”

“Tu man neesi pastāstījusi kā es nokļuvusi pie mums.”

“Dzīvoju Ņujorkā, vecākiem parādījās darba iespējas šeit. Tagad esmu šeit.” Paiperai atbildēju. Meitene mazliet piešķieba galvu un jautājoši mani uzrunāja.

“Vai dzīvošana šeit ir atmaksājusies par dzīves pamešanu no Ņujorkas?”

“Nemaz.” Atklāti meitenei atbildēju, uz ko pati biju ļoti pārsteigta. Paipera tikai saprotoši pamāja ar galvu un maigi uzlika savu plaukstu uz mana pleca.

“Ja tu raizējies par Dreiku, neuztraucies, mēs parūpēsimies par tavu drošību. Mums ir kontakti.” Meitenes maigā balss man ļāva justies mazliet drošāk.

“Liels paldies tev, Paiper.”

“Tāpēc jau draugi ir domāti, Amī.”

Nonācām līdz pilsētas teātrim, aplūkojām afišas stabu un kopīgi nolēmām drīzumā atnākt uz kādu teātru izrādi. Šķiroties pie autobusa pieturas, meitene mani cieši apskāva. Sajutu viņas saldo smaržu aromātu.

“Neraizējies par Dreiku, labi?”

“Sarunāts.”

“Tad līdz pirmdienai un angļu valodai!”

“Visu labu!” Atvadījos un noraudzījos kā meitene pazūd starp ļaudīm, kas bija nolēmuši piektdienas vakaru pavadīt pilsētas centrā. Pienāca autobuss un es tajā ātri iekāpu, lai atrastu vēl kādu brīvu vietu, kur apsēsties. Noraudzījos uz pilsētas gaismām, kamēr braucu mājup. To spožums nebija salīdzināms ar Ņujorkas ielām, taču tās man tāpat deva māju sajūtu dvēselē.

Kad tiku mājās, neviena tur nebija. Vecāki bija atstājuši uz galda zīmīti, ka rīt no rīta būs mājās, jo nepieciešams palīdzēt mammas māsīcai, kas dzīvoja netālu no Kerbridžas.

Ātri uztaisīju sev vakariņas no tā, kas bija pieejams ledusskapī un nodevos seriālu maratonam, kas ilga līdz diviem naktī. Pirms došanās gulēt, man novibrēja mobilais telefons. To aplūkoju un pamanīju, ka ir ziņa no Facebook. Rainers Millers mani aicināja savā draugu lokā. Daudz nedomājot, nospiedu “Apstiprināt”. Puisis bija izglābis manu dzīvību. Vismaz draudzības apstiprinājumu no manis viņš bija pelnījis.

Nometu telefonu kaut kur uz galda un atgūlos gultā. Pēdējais, par ko domāju, bija Dreika Vetjūsa dusmīgais acu skatiens dienā, kad viņš mani ienīda vēl vairāk par Aleksi.

(18)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000