Klusums no Dreika puses norimās dienā, kad atkal sēdēju sestdienā pilsētas bibliotēkā un izbaudīju tās klusumu. Otrā stāva datora telpu piepildīja mana datora taustiņu klaboņa un pulksteņa tikšķi. Es atkal biju vienīgā otrajā stāvā. Bet tam bija arī racionāls izskaidrojums – bija atlikušas dažas dienas līdz Ziemassvētkiem.
Jau biju cītīgi sapirkusies dāvanas saviem vecākiem. Tagad tikai atlika nokārtot visus skolas darbus, lai varētu mierīgi sagaidīt Ziemassvētkus ģimenes lokā.
Viss bija mierīgi, līdz brīdim, kad atvērās datora telpas durvis un par tām telpā ienāca iekšā Dreiks Vetjūs. Viņa soļi bija smagnēji un tie nāca pie manis. Kad pacēlu skatienu no sava datora, lai palūkotos uz Dreiku ar neizpratni sejā, puisis jau bija pienācis man tik tuvu, ka stāvēja blakus manam galdam. Viņš vērās manī ar drūmu skatienu.
“Sveiks.” Muļķīgi pasmaidīju. Puisis saķēra mani aiz pleca un ar fizisku piepūli uzrāva augšā. “Ka pie joda?”
“Es nedomāju, ka tu kritīsi tik zemu, Amanda.” Puiša dusmīgā balss intonācija manu neizpratni nomainīja pret bailēm.
“Ko es esmu izdarījusi?”
“Man šķiet, ka tu ļoti labi apzinies, ko tu esi izdarījusi. Tiešāk, kam tu esi izdarījusi ko.” Dreiks lēnām atlaida savu tērauda ciešo tvērienu no mana pleca. Spēju mazliet uzelpot. Puiša niknais skatiens joprojām urbās man sejā.
“Klau, es darīju tā kā man šķita, ka būtu pareizi darīt, ja saskaries ar cilvēku, kurš sevi nespēj kontrolēt.”
“Kā tu iedrošinies manu māsu apsūdzēt par sevis nekontrolēšanu?”
“Dreik, atvaino, bet tavai māsai ir problēmas.”
Dreiks mani atkal sagrāba aiz pleciem un sāka purināt. “Kā tu uzdrīksties?”
“Dreik, laid mani vaļā. Man sāp.” Es puisim sacīju, taču viņš mani neklausīja un ar varu mani pagrūda atpakaļ. Es kritu, atsitos pret datora kustīgo krēslu un kopā ar to vēl nokritu. Sajutu stipras sāpes mugurā un iekunkstējos.
Tad kāds ieskrēja datora telpā un skaļi sauca Dreika vārdu. Dreiks apgriezās pret saucēju un deva man iespēju aplūkot savu glābēju, kas bija mans franču valodas partneri Raineru, kurš brīvajos brīžos piestrādāja bibliotēkā un redzēja visu no novērošanas kamerām.
Puisis metās klāt pie Dreika un iesita šim sejā ar dūri. “Tu maitas gabals!”
Dreiks nospļāvās un sāka smieties. “Man arī prieks tevi satikt, Rainer.”
“Kā tu iedrošinies bibliotēkā terorizēt tās apmeklētājus? Man tevi ir jāaiztur.” Rainers puisim sacīja un saķēra Dreiku aiz rokām.
“Tikai norēķinos ar cilvēkiem, kuri man tuvākajiem dara pāri. Ja šī meitene nebūtu sapinusies ar Aleksi, nekas tamlīdzīgs ar viņu nebūtu noticis.” Dreiks pagriezās ar seju pret mani. “Piedod, Amanda, bet tev jāsaprot, ka, ja tu dari pāri maniem mīļajiem, tu dari pāri man.”
Es sēdēju uz grīdas un blenzu abos puišos, kas izgāja no telpas, jo Rainers ar varu izvilka Dreiku ārā no tās. Piecēlos un krēslu piebīdīju pie datora autopilotā. Pēc dažām minūtēm Rainers ieradās atpakaļ telpā un pienāca pie manis klāt, lai nostātos man blakus. “Neko neesi stipri sasitusi?” Puisis maigi uzlika savu plaukstu uz mana sāpīgā pleca.
“Nē, viss kārtībā.” Mana trīcošā balss par to neliecināja.
“Es pie tevis atsūtīšu savu omi, kas šeit arī strādā. Turies.” Viņš veltīja man līdzjūtīgu smaidu un devās prom no telpas.
Neizpratnē vēros uz datora telpas durvīm, līdz tajās parādījās sirma, omulīga sieviete, kas steidzās man pretī ar tējas tasi. “Rainers man visu izstāstīja. Ak tu, nabaga skuķēns. Tā ir, ka Kerbridžā visādi trakie dzīvo. Sen jau savam mazdēlam piekodināju, lai ar tādiem tipiem nekādās darīšanās neiesaistās. Vai tev tiešām viss kārtībā? Varbūt piezvanīt ātrajai palīdzībai, lai tevi pārbauda?”
“Tiešām nevajag, kundze.” Laipni, bet joprojām trīcošā balsī, sievietei atbildēju, uz ko viņa man mīļi pasmaidīja un iedeva iedzert silto tējas tasi. Apsēdos pie sava datora, kad sirmā omīte sāka man stāstīt par Raineru. Nezinu kāpēc. Uzzināju to, ka puisis aktīvi piedalījies karatē pulciņā un peldēšanā.
“Rainers ir mans mīļākais mazdēls. Viņš ir īsts džentelmenis. Esmu arī ļoti pateicīga, ka brīvajos brīžos viņš piestrādā šeit. Bez viņa man būtu ļoti grūti.” Sirmā sieviete man veltīja mīļu smaidu. “Es cenšos tev neļaut domāt par to, kas tikko notika, bet tu manī nemaz neklausies.”
“Es atvainojos,” godīgi sievietei atbildēju un mazliet nokaunējos par sevi. Cilvēks tik centās man palīdzēt, bet es nespēju beigt domāt par Dreika dusmu pilnām acīm, kas manī raudzījās ar vēlmi iznīcināt. Es nodrebēju par domu vien par to, kas te būtu noticis, ja Rainers vai kāds cits sargs nebūtu šeit ieradies.
“Vetjūsu un Bleiku ģimenes ir vienmēr ir izcēlušās ar savām drāmām mūsu pilsētiņā. Mazliet nožēloju to, ka savai meitai ļāvu sadraudzēties ar Bleiku ģimeni.”
“Rainers pazīst Aleksi Bleiku?” Jautāju sievietei, kas man pamāja ar galvu.
“Drīzāk pagātnes formā. Kad sākās visi pusaudžu gadi un visas jaunības trakās lietas, Rainers sevi norobežoja no savas skolas jauniešiem. Viņam labāk patika laiku veltīt mākslas skolai, saviem hobijiem un karatē. Es pat nesaprotu, kur viņš tam visam vēl atrod laiku priekš darba.” Rainera omīte sāka mīļi ķiķināt pie sevis. Pasmaidīju no iegūtās informācijas par Raineru. Pirmie iespaidi par puisi no savas franču valodas klases bija pilnībā izmainījušies.
Sieviete mani atstāja telpā vienu pēc pāris minūtēm, kad Rainers atgriezās, lai paziņotu, ka Dreiks ir devies prom. Rainers vēl mazliet uzkavējās telpā pēc savas omes aiziešanas. Es puisī nolūkojos ar savām nogurušām acīm un skaļi nopūtos. “Neviens mani nebrīdināja, ka šī skola būs manai dzīvībai bīstama.”
“Tā notiek, kad stājies pretī studentu hierarhijai.” Puisis man veltīja smaidu, kas īpaši neizcēlās uz puiša sejas. Tas bija skumjš smaids. “Man ir žēl, ka tev nācies to piedzīvot.”
“Es vispār tagad drīkstu bez gāzes baloniņa iziet ārā no mājām?” Pilnā nopietnībā jautāja Raineram, kurš iespurdzās. Laikam šāda jautājuma priekšā arī pati sāktu smieties, ja tas mani tik ļoti neskartu.
“Piedod, tas nebūt nebija smieklīgi.” Rainers attaisnojās un pienāca pie manis, lai sabužinātu manus matus.
“Ko tu dari?”
“Cenšos tevi uzmundrināt.”
“Tas īpaši labi nesanāk.” Puisim sacīju, taču jutu, ka sejā iezogas smaids.
“Ak nē, tu man tikko sabojāji manu sapni par to, cik labas sociālās palīdzības spējas man piemīt.”
“Cilvēku matu bužināšana noteikti ir viena no primārajām lietām, ko tev jāmāk.”
“Tu to tagad apstrīdi?” Rainers man rotaļīgi jautāja un es sāku smieties.
“Nē, es pārzinu kā izskatās sociālās palīdzības darba sludinājumi.”
“Sasodīts, man ir konkurence.”
“Bīsties, Rainer.” Puisim sacīju un beidzot pievērsos savam datoram, uz kura joprojām stāvēja mans nepabeigtais mājasdarbs. “Bet paldies.”
“Par konkurenci?”
“Nē,” puisim atbildēju un starp mums iestājās neilga klusuma pauze. Uzdrīkstējos uz puisi paskatīties un sastapos ar viņa skatienu. Tas bija vērīgs, taču desmit reižu maigāks par Dreika dusmīgo skatienu. “Par šodienu.”
“Parūpēties par klientu drošību ietilpst mana darba pienākumos. Bet lūdzu, vienmēr laipni.” Puisis man piemiedza ar aci un pagriezās pret telpas durvīm. “Nu man jāpazūd, jo darba laikā man neļauj gulšņāt apkārt.”
“Kāda nekaunība.”
“Tieši tā. Priecīgus Ziemassvētkus un lai jauks Jaunā gada sākums.”
“Tev arī priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!” Puisim sacīju un noskatījos kā viņš nozūd no mana redzesloka aiz telpas durvīm.
Rainers bija vēl viena neizdibināma mistērija šīs pilsētas drāmā.
Mazliet pasēdēju klusumā, ko atkal piepildīja mana datora taustiņa klaboņa. Tad man lēnām sāka trīcēt rokas un asaras sāka velties pār vaigiem. Pēc dažām minūtēm panikas histērija beidzās. Izņēmu no savas somas austiņas un ieslēdzu datorā mūziku. Atbalstīju elkoņus pret galda virsmu un paslēpu seju savās plaukstās. Mierīgi elpoju un centos saprast, kas ar mani notiek.
