Atziņas no Remarka, kuras es lasu, kad man ir sūdīgi.
Ko man pateikt,kruts vecis. Te daži izvilkumi.
Atziņas iz Remarka4

Ja uzgleznots viss līdz pēdējiem sīkumiem, neatliek vietas iztēlei.

Kas tad vispār ir ilgs mūžs? Gara pagātne. Un nākotne allaž sniedzas tikai līdz nākamajam elpas vilcienam. Vai līdz nākamajām sacīkstēm. Aiz tā mēs neko nezinām.

Un kas mums īstenībā pieder? Kam tik daudz uztraukties par lietām, kuras labākajā gadījumā dotas mums tikai uz zināmu laiku; un kam tik daudz prātot par to, kuram mīļotais cilvēks vairāk vai mazāk piederējis, ja iluzorais vārds „piederēt” nenozīmē neko vairāk kā — apskaut tukšu gaisu?

Nekad nav bijis tik daudz ticības brīnumam kā mūsu laikā, kad nekādi brīnumi vairs nenotiek.

Laimīgam būt ir relatīvs jēdziens. Kurš to apjautis, reti jūtas gluži nelaimīgs.

Hiēna arvien ir hiēna. Cilvēkam ir vairāk variāciju.

Savos nodomos cilvēks vienmēr ir liels. To izpildē ne. Tā ir viņa burvība.

Visbaigākais, brāļi, ir laiks. Laiks. Acumirklis, kurā mēs dzīvojam un kurš mums tomēr nekad nepieder.

Jo mazāk zina, jo vienkāršāk dzīvot. Zināšanas dara brīvu, bet nelaimīgu.

Cilvēku sabiedrības pamati ir mantkārība, bailes un korupcija.
Tev patiks šie raksti
