Atvieglošanās. (Poēma)5

Sēžu es pie kompja sava,
Sāp man rokas locītava.
Tomēr pulkstens nosit seši,
Gaišāki kļūst padebeši.
Beidzot varu izstaipīties,
Monitorā neskatīties,
Izslēgt kompi, aizvērt logu
Un tad špegot prom uz krogu.
Pirms es grasos laukā doties,
Vajag drusku atviegloties.
Rokā mīkstu papīriņu
Steidzos es uz mazmājiņu.
Bet, ak, šausmas, tualetē
Apkopēja dvieļus pletē.
Žēli lūdzu sirmo pani:
"Palaidiet uz brīdi mani!"
Reaģē tā pārāk gausi,
Uz šo vaidu neceļ ausi.
Tāpēc skaļāk lūdzu viņu:
"Atbrīvojiet ķemertiņu!"
Viņa kaut ko atņurd klusi,
Varbūt ir pat iereibusi.
Roka man gar biksēm taustās,
Niknās spazmās zarnas raustās.
Es jau brēcu balsī skaļā,
Trīņādamies ģīmī zaļā:
"Žigli projām, vecā Mīce!
Sākusies ir zemestrīce!"
Tante taisa izklupienu,
Saķer sirdi, balsta sienu:
"Nepametiet, lūdzu, mani,
Skan jau pastardienas zvani!"
Tveru to aiz svārka taukā,
Ātri izšķūrēju laukā.
Durvis cieši aizkrampēju,
Biksēs juzdams stipru vēju,
Eksprestempā, soli možu,
Tūlīt es pie poda jožu,
Paspēju tak tomēr laikus,
Izlaižu no sevis tvaikus
Un pēc minūtītēm dažām
Projām dodos es bez bažām.
Bet aiz durvīm briesmu lietas -
Veča guļ uz grīdas cietas.
Knapi elš un zilu ģīmi,
It kā ostījusi līmi.
Mute savelkas man šķība,
Jāsauc ātrā palīdzība,
Aptieciņa jāinspicē,
Zāles tantei jāiespricē.
Tomēr bēda nav tik traka,
Nevēdī vēl līķa smaka,
Apkopēja acis atver,
Cieši manu kāju satver:
"Nāves sūtni, esi žēlīgs,
Manam skarbam mūžam vēlīgs,
Neliec iet man elles mokās,
Nodod eņģelīšu rokās."
Nost no trakās kāju rauju,
Viņai tieši virsū bļauju:
"Dullā bāba, augšā slienies
Un man vairāk nepiesienies!
Tevis dēļ man sanāks ziepe,
Jo tu kurla tā kā piepe."
Ņemu tarbu, dodos ārā
Prom no apkopējas vārās.
Šodien slikta mēness fāze
Ļaunais liktens mani āzē.