local-stats-pixel

Atver acis pusnaktī /116

61 0

Sveiki, spocēni! Lai arī ar aizkavēšanos, bet šīsdienas Atver acis pusnaktī daļa ir klāt.

Iepriekšējā šeku reku.

Sorry par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

Protams, ja jau mani ceļabiedri kļuva piesardzīgi, arī es automātiski sāku uzmanīties un šaudīt acis uz visām pusēm. Roka pat neviļus atrada ieroci, kurš pēkšņi vairs nelikās pretīgs, bet gan kā drošības avots.

- Hei, hei, hei, kas tad te? – no takas vidus, kur nemanīju nevienu dzīvu dvēselīti, atskanēja balss.

- Railijs, - Laine, izbolījusi acis, atviegloti nopūtās un aizbāza savu šaujamo atpakaļ aiz jostas. Sacēlās vējš, kas izveidoja nelielu smilšu viesulīti, un manu acu priekšā parādījās mazs puika, kas pieskrēja klāt un apskāva meiteni.

- Tētis teica, ka tu vairs neatgriezīsies, - puisēna balsi slāpēja ciešais Laines apskāviens, - es zināju, ka viņš melo.

Redzēju, kā pār meitenes vaigiem sāk ritēt asaras, un viņa apskāva puiku, ko es noturēju par viņas mazo brālīti, vēl ciešāk.

- Kur ir tētis? – Dereks vaicāja mazajam.

- Devās uz Malas Cietumu, - man bija visai smagas aizdomas, ka tieši no turienes bijām ieradušies mēs. Pēc skatieniem, ar ko apmainījās Laine un Dereks, sapratu, ka nekļūdījos.

- Zini, Railij, - Laine satvēra brāli aiz pleciem un ieskatījās viņam acīs, - lieta tāda, ka man ir jādodas tālāk. Arī tētis drīz būs atpakaļ, bet ne uz ilgu. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, nesaki, ka satiki mūs.

- Kāpēc? – puisēna sejā iezagās neizpratne un klusas aizdomas.

- Es ar draudzeni esam iekūlušās nepatikšanās, - patiesību Laine pat necentās slēpt, taču nepateica to arī tik atklāti, lai, droši vien, nesatrauktu mazo, - tāpēc neviens nedrīkst zināt, ka mēs te bijām un kur mēs devāmies.

Mani pārsteidza uzticība, kas vīdēja puisēna acīs, kad viņš, ar neierastu nopietnību priekš, aptuveni, sešgadīga bērna, pamāja ar galvu un apsolījās nevienam neteikt par mums. Tad viņš vēlreiz cieši jo cieši apskāva māsu un aizskrēja, izkūpēdams smilšu mutulī. Laine vēl kādu brīdi lūkojās viņam pakaļ, kamēr pār viņas vaigiem ritēja asaras.

- Tev ir jauks brālis, - ierunājos, lai pārtrauktu klusumu. Meitene centās izmocīt ko līdzīgu smaidam.

- Būs jau labi, - Dereks meiteni apskāva, - bet mums tiešām jādodas.

Laine pamāja ļāva mums iet mazliet pa priekšu, pati palikdama iepakaļ. Nešaubījos, ka viņa raudāja. Neizprotama meitene, pilnīgi neizprotama.

- Pēc kādas stundas būsim Koleinheimā, - Dereks informēja, - sadabūsim tev kaut ko, lai tu neizlektu citu acīs.

Paskatījos uz savu apģērbu, tad salīdzināju to ar manu ceļabiedru ietērpiem, saprazdama, ko puisis gribēja ar to teikt.

Pēc kāda laika novirzījāmies mazliet no takas, lai neriskētu ar sastapšanos ar vietējiem. Ar laiku sāku manīt visai plašus celiņus, un Dereks sāka mūs vest, metot lielākus līkumus. Tā arī nesapratu, kāpēc viņš to dara, jo joprojām nemanīju nevienu māju, tikai kokus, kas kļuva arvien resnāki, līdz man jau sāka likties, ka dažam labam vajadzētu vismaz minūti, lai apietu apkārt

- Pieliecies, - puisis uzsauca, un Laines roka mani nospieda zemē. Jau grasījos protestēt, kad pamanīju pa taku aizslīdam kādu kungu. Ar skatienu sekoju pusmūža vecuma vīrietim ar pelēkām audekla biksēm un baltu tuniku, līdz pat mirklim, kad viņš piegāja pie kāda koka un atvēra tā dobumu. Tikai tad es pamanīju…

Katram kokam bija durvis un lodziņi – šejienieši bija ierīkojuši savus mitekļus kokos. Nesapratu, kā iepriekš varēju nemanīt, durvis un pat logus, kas bija ierīkoti katrā kokā. Katram kokam vienā malā bija nelielas virvju kāpnītes, kas veda augstāk līdz nākamajām durvīm, un tā tas stiepās, šķietami, bezgalīgi uz augšu. Pārsteigta vēroju, kā augstāk savienojas divi neticami resni zari.

- Kā…? – pārsteigta izdvesu, taču jau strauji tiku rauta tālāk. Lavierējām pa taciņām un krūmiem, līdz Laine neievilka mani kāda koka dobumā.

- Droši zini, ka viņas nav mājās? – Dereks bažīgi apvaicājās, un Laine pārliecinoši pamāja ar galvu, piemetinot, ka mājas īpašniece atpakaļ būs vien pēc pāris dienām, tad meitene metās izrakāt koka lādi, kas bija piebīdīta pie maza lodziņa, caur kuru telpā ieplūda gaisma. Ieinteresēta aplaidu skatienu apkārt – vienā telpas malā bija neliela plītiņa un galdiņš. Tur pat blakus baļļa ar, droši vien, sastāvējušos ūdeni. Pretējā malā bija dīvāniņš, kas perfekti izliecās līkumā līdz ar stumbru. Uz grīdas bija rakstains paklājs, pie griestiem vecmodīga lampa. Izskatījās pēc kādas raganas midzeņa, kas aprakstīts bērnības pasaku grāmatās.

- Vai jūs visi dzīvojat tā? – painteresējos.

- Jā, kā tad, - Laine sarkastiski iesmējās un pameta man drēbju kaudzīti. Uzmetu skatienu Derekam, kas noņurdēja: - Labi jau labi, - un aizgriezās. Ātri pārģērbos daudz vienkāršākās drēbēs, taču kategoriski atteicos vilkt Laines piedāvātos apavus, uzstājot, ka man kājās paliks mani šņorzābaki. Meitene, par laimi nesāka ķīvēties, jo bija pārāk aizņemta, mēģinot apslēpt manus krāsotos matus zem sūnu zaļa lakatiņa.

- Tagad tu esi pilnīgi normāla, - iespiedusi rokas sānos, Laine atkāpās un apmierināti novērtēja savu darbu. Man bija mazliet žēl, ka nekur nemanīju spoguli, lai aplūkotu savu jauno izskatu.

- Hei! – atskanēja Dereka sauciens, kas pievērsa mūsu uzmanību, - jums derētu apskatīt šo!

61 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Nākošo??? :)

0 0 atbildēt
:)
0 0 atbildēt

tā tik turpināt :) aizraujošs stāsts

0 0 atbildēt