local-stats-pixel fb-conv-api

Atver acis pusnaktī /105

93 0

Sveiciens tavā mirdzošajā datora ekrānā.

Rādās, ir sanācis aizkulties jau līdz desmitajai nodaļai.

Iepriekšējā nodaļa šeit, bet pārējās vari meklēt manā profilā.

Sorry par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

- Hei, guļava, mosties! – atskanēja skaļš sauciens, un man sejā iešļācās ledusauksta ūdens šalts. Sprauslādama, pietrūkos sēdus.

- Labrīt, saulstariņ, - Laine nozibināja savu balto zobu rindu un kaut ko izmeta laukā pa improvizētās telts durvīm.

- Vai tu nevarēji mani pamodināt vēl necilvēcīgākā veidā? – noburkšķēju, no krekla stūra izgriezdama ūdeni.

- Ja tu nebūtu tik mežonīgi krākusi, es padomātu, ka tavā vietā guļ līķis, - meitene spēra pretī.

Es tik tiešām jutos neierasti labi izgulējusies. Vai par labu bija nācis svaigais gaiss?

- Ja mēs gribam saglabāt pieklājīgu distanci no visiem, kas varētu sekot, mums vajadzētu doties ceļā, - Laine aizrādīja, un ar to pilnīgi pietika, lai es acumirklī būtu modra. Luīze. Man viņa bija jāatrod pirms kapteine Mēnesnīca nav atradusi mani.

Izlīdu no telts, kur Dereks jau bija sarūpējis brokastis. Par laimi, tas nebija tas jocīgais, nelāgi smakojošais putns, un bija arī salasīti kaut kādi maigi sārti augļi, kas atgādināja kaut ko starp ābolu un persiku. Paēdu kārtīgi un palīdzēju mazliet apslēpt mūsu pēdas.

- Klausies, - kamēr pie neliela strauta Laine piepildīja blašķes ar ūdeni, nolēmu šo to noskaidrot, - kā tu vakar panāci, ka… nu to, ka zeme vienkārši tā izliecās?

- Mēs esam Mēness Bērni, mums visiem ir spējas, tikai, kā jau tu pamanīji, manējās ir briesmīgas, - meitene greizi pasmaidīja un paplikšķināja par ieroci, ko bija aizbāzusi aiz jostas, - tāpēc es izmantoju šos te mazulīšus.

- Ja tu saki, ka esmu Mēness Bērns, - domīgi paplūkāju zāli, - tad jau man arī būtu jābūt kādām spējām?

Laine pamāja ar galvu un tad piebilda: - Iespējams, ka tavām spējām vajadzēs ilgāku laiku, lai attīstītos, jo tu, kā nekā, daļu savas dzīves esi nodzīvojusi citurienē.

Atgriezāmies pie Dereka.

- Vai mēs atkal lidosim? – pavaicāju. Rādās, putns bija ļoti ātrs, jo, pēc Dereka vārdiem, mūsu handikaps bija vairāk kā diennakts.

- Capāks nav transporta līdzeklis, - Laine, sēdēdama zemē un asinādama nazi, īgni novilka. Steigšus metos atvainoties.

- Kurā virzienā? – Dereks iejaucās, tāpat kā es samanot, ka Laine gatavojas ķīviņam.

Aizvēru acis un kādu brīdi pašūpojos līdzi vējam.

- Tur, - norādīju aptuveno virzienu, kur mana sirds čukstēja, lai dodos.

- Koleinheima, - Laine pasmīnēja, - tu proti izvēlēties labu maršrutu.

Meitene piecēlās kājās un nobēdzināja nazi zābakā. Man tika vaicāts par ieroci, ko dabūju Nāves Bunkurā. Nācās atzīties un pateikt, ka juceklī viņu kaut kur pazaudēju.

- Tas tāpat nebija nekas īpašs, - Dereks mierināja un pasniedza man citu, piekodinot, lai pret šo gan izturos ar lielāku rūpību.

Puisis gāja pa priekšu un bija redzams, ka viņš apkaimi pārzina visai labi. Pirmo reizi viņu nopētīju kārtīgāk – neliela auguma, druknas miesasbūves, melnie mati bija apcirpti īsi jo īsi. Tas, kā viņš spēra soļus ļāva justies droši, jo puiša gaita bija raita un nemanīju ne mazāko piesardzības lāsi.

- Es netaisos iet klusumā, - pēc kādas stundas Laine vairs neizturēja, - ja ar mani nerunās es sākšu dziedāt!

- Tikai ne dziedāt, - Dereks lūdzoši atskatījās pār plecu.

- Par ko tu gribi parunāt? – laikam jau Laine un dziedāšana nebija laba kombinācija, un es to pat negrasījos pārbaudīt.

- Zemi, - meitenes lūpās atkal iezagās rotaļīgais smaids, - kādi tur ir puiši?

Pārsteigta iespurdzos – lai nu ko viņa būtu gribējusi zināt…

- Kā jau puiši, - paraustīju plecus, - reizēm mazliet kaitinoši, bravūrīgi, klusi, mierīgi, visādi.

- Tak mani viņu raksturs neinteresē! – Laine, noplātot rokas gaisā izsaucās, - Dibeni. Saki, vai viņiem ir tik smuki dibeni kā, piemēram, Derekam?

Jā, paies kāds laiks, līdz es sākšu izprast šo meiteni, no kuras vārds dīvains spraucās laukā caur katru šūnu.

- Es neesmu dibenu fane, - pieklājīgi pasmaidīju, ar acs kaktiņu tomēr palūrot uz Dereka pusi – nu dibens kas dibens!

- Bet es esmu, - Laine neatstājās.

- Nu, viņi ir dažādi, - vēlējos, lai arī trakajai ceļa biedrenei būtu vēlme parunāt par ko sakarīgāku.

- Tu esi vēl garlaicīgāka par zemi zem kājām, - meitene novaidējās.

- Ne jau visus interesē dibeni, - Dereks iesaistījās sarunā, - starp citu, es vēl nezinu, kā tevi sauc.

- Želejtārps, - atbilde momentāni atskanēja no Laines puses, krietni pirms es paspēju atvērt pati savu muti.

- Lieliski, es tad uzdošu jautājumus, uz kuriem tu nespēsi atbildēt viņas vietā, - puisis novilka, izliekoties nedzirdam, kad Laine apsolījās to no visas sirds mēģināt, - Kāda ir Zeme?

- Viennozīmīgi maza, - pateicu pirmo, kas iešāvās prātā un vēlreiz aplaidu skatienu apkārt. Šeit viss bija tik neparasts un milzīgs. Bijām atraduši kādu smilšainu taku, kura vizēja sudrabaini zila.

- Uz Zemes, piemēram, koki ir zaļi. Tikai rudenī, pirms nobirst lapas, viņi iekrāsojas visdažādākajās krāsās. Skaisti, bet ne tik maģiski kā šeit, - man no visas tiesas patika šī pasaule. Tā it kā, es būtu atradusi vietu, kur elpot.

- Ha, nabagi, - Laine izmeta, liekot man iesmieties, taču apklusu, kad Dereks spēji nošņācās

- Mums ir viesis, - puisis novilka, un Laine nekavējoties saspringa.

93 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Tikai šī stāsta dēļ es vispār vēl ieeju spokos.
1 0 atbildēt

emotion

0 0 atbildēt

No sirds atvainojos, taču šonakt jaunā daļa izpaliks - esmu ierakusies nepadarītajos skolas darbos, taču mēģināšu savu vainu kompensēt rīt ieliekot divas daļas! 

0 0 atbildēt