local-stats-pixel

Atstumtie. ~60

 46  0

Kad tumsa atkāpjas es atkal spēju domāt. Esmu pārāk vārga lai atvērtu acis un katra ieelpa sākas ar smeldzošām sāpēm plaušās, bet es tomēr spēju domāt. Tas ir neticami. Nekad nebiju iedomājusies, ka tādi sīkumi liks man priecāties. Pēc ilgas pārdomu tumsas es jau esmu spējīga pakustināt kāju pirkstus. Elpot kļūst arvien vieglāk. Smagums vairs nespiež manus plecus. Nekad mūžā es vairs elpošanu neuztveršu kā pašsaprotamu lietu. Palēnām atveru acis. Man pretī verās bēniņu istabas pelēkie, putekļiem klātie griesti. Telpa smaržo pēc mitruma. Ārā, pret logu atsitās steidzīgas lietuslāses. Gaudo vējš, purinādams koku zarus. Vienu brīdi liekas, ka vis ir labi, bet durošās sāpes vēnā atkal liek pasaulei sagriezties. Nē. Atmiņā atpeld miglaini cilvēku tēli. Nē. Džeiks. Viņa mirdzošās, silti brūnās acis. Ministrija. Kliedzošie, sterīlie gaiteņu labirinti. Spirta smarža. Naidu vēlošie acu skatieni. Vis liekas kā neveiksmīgs murgs. Sapnis no kura es nekad vairs nepamodīšos. Un Džeiks. Varbūt būtu labāk, ja es viņu nebūtu satikusi. "Atstumtā", vēljoprojām dzirdu sevi sakām, vārdi kavējas gaisā, kā migla pārņemot manas domas.

Atverās durvis un istabā ienāk kādi smagnēji soļi.

- Vai esi pamodusies, Beatris? - krustmāte Džuljana klusu iejautājas. Viņas balsī nav ne miņas no nosodījuma vai dusmām. Mēģinu atbildēt, bet tā vietā no manis izlaužas kluss gārdziens. Kakls liekas kā smilšpapīrs. - Ar laiku tas pāries. Tev nevajadzēja tā teikt. Tagad Tu esi pie Uzskaitāmajiem. Un Tu zini ko tas nozīmē. Pastiprināta uzmanība. Personīgās dzīves uzraudzība. - vāji pamāju ar galvu, nespēju ieskatīties viņas siltajās acīs. Nespēju. - Iedzer šo. - pasniedzot glāzi ar ūdeni viņa nosaka. Vārgi atstutējos uz elkoņiem, glāze manā plaukstā šķiet pārmēru smaga. Ūdenim ir specifiska, rūgta garša, kad krusmāte neskatās, iespļauju to atpakaļ glāzē. Droši vien miegazāles. - Ja Tev mani vajag- pasauc. Būšu tepat lejasstāvā. -

- Cik ir pulkstens? - nočerkstu.

- Bez piecpadsmit deviņi. - noteikusi viņa mani atstāj. Lēnām izlienu no gūltas. Katrs solis prasa vārdos neizsakāmas sāpes. Ir gandrīz deviņi. Man ir jātiek uz mežu. Man vēljoprojām mugurā ir caurspīdīgais, plēvei līdzīgais krekls. Ar grūtībām to novelku un atstāju tur pat uz grīdas. Kad velku savu veco, melno treniņtērpu, galvā pulcējas nepatīkamas domas. Ja nu Džeiks tikai neveiksmīgi pajokoja. Ja nu viņš tur nemaz nebūs. Bet kautkas mani uz turieni velk. Maigos meduskrāsas matus saveļu nekārtīgā copē. Staigāt un ko darīt kļūst arvien grūtāk. Uzvelku nonēsātās kedas un paķērusi mugursomu steidzos pie loga. Stikla atspulgā man pretī verās meitene, kuras seju ir iezīmējušas sāpes, spītīgi viņu ignorējot atrauju vaļā logu, sejā saņemdama aukstu vēja un lietus šalti. Pārlieku vienu kāju pāri palodzei. Tas sāp. Kad saņēmusies mēģinu pārlikt otru, sajūtu sev pievērstu skatienu. Neticamā ātrumā pagriežos un sastopos ar lielām, siltām acīm. Gabriela trausli atspiedusies durvju ailē mani uzmanīgi vēro.

- Lūdzu, saulstariņ. - izmisīgie centieni runāt ir izrādijušies neveiksmīgi. Mana balss ir tikai liegi sēcieni, bet šķiet māsiņa mani saprot. Pamājusi ar galvu viņa klusi aiztaisa durvis. Klusums, kas paliek aiz viņas piepilda telpu. Ignorējot lietu, pārliecos pāri logam. Tas varētu būt ļoti sāpīgi. Un tad es lecu. Leciens ilgst tikai dažas sekundes un es pat nespēju savilkties lai neiegūtu traumas. Aukstais vējš sitās sejā. Izplešu rokas un traucos pretī tumsai. Piezemējoties uz sāna, cauri manam augumam izšaujas izmisīgas sāpes. Vēlos kliegt. Gribu raudāt. Bet tad es visu izjauktu. Tā vietā pieceļos stāvus. Sāpīgiem, paātrinātiem soļiem, tumsas aizsegā steidzos uz mežu. Ak, Džeik. Lūdzu, esi tur. Es eju. Tad paskrienu. Un pa vidu raudu, asarām sajaucoties ar lietu. Es visa sāpu. Kaut mani nepieķertu. Kad esmu tikusi cauri Režģim, mani apņem slapjā meža smarža. Bet pat to ieelpojot man sāp. Skrienu, kaut plaušas jau sen lūdzās apstāties. Izlienu cauri kādai slapjai koka saknei. Saplūstu ar tumšajām, mitruma piesūkušajām sūnām. Pašķiru kādus krūmus, un tur jau tas ir. Vieta kur pirmo reizi viņu ieraudziju. Klusums. Sirds sažņaudzās un no manis izlaužas kluss smilkstiens. Viņš nav atnācis. Džeika šeit nav.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000