local-stats-pixel fb-conv-api

Atstumtie. ~44

65 0

Šī tikšanās liekas tik pazīstama. Tik ierasta, un tajā pašā laikā tik neizskaidrojami sveša. Mēs stāvam viens otram pretī, tik tuvu, ka spēju sajust silto, pavisam liego elpu, kas kavējas uz maniem matiem. Acu skatieni sastopas. Klusums.. mūsu elpa. Džeika stingrie sejas vaibsti noguļas nekustīgi stingri. Mūsu ķermeņu valoda ir tik pat mēma kā lūpas. Bet dziļāk.. Dziļi dvēselē jūtu, ka mūsu sirdspuksti rit mūžīgi, ātrā, izmisīgā ritmā. Bezpalīdzīgi meklēju viņa sejā kaut zīmi, ka viņš jūt to pašu. Bet viņa acis bezpalīdzīgi sastingušas veras manī, manā dvēselē. Mana elpa. Viņa izelpa. Iekšēji manī, manās dzīslās plosās viesulis, un šī bezspēcīgā sajūta nogalina. Nekad agrāk neesmu kādam zēnam bijusi tik tuvu. Nekad agrāk neesmu sajutusi kāda zēna smaržu tik skaidri. Šis jaunatklātais mani apreibina tik ļoti, ka mani vairs nesatrauc Pārbaudes un aizmirstība.

Bet mazajai mūžībai reiz ir jābeidzas. Spītības, izmisuma un neziņas pārņemta, iztraucēju šo svētlaimi. - Bet es nesaprotu. - lūdzoši palūkojos Džeika sastingušajā sejā. Mana balss liekas pārāk skaļa. - Es vairs neko nesaprotu. - Esmu tik satraukta, ka mana elpa dreb līdzi katram izteiktajam vārdam. Džeika skatiens noplok, lēnām atguvies viņš jautājoši palūkojas apkārt. - Kā viņi neredz to, ka esi Atstumtais? - pirmo reizi, kad Džeiku redzēju, dziļi dvēselē zināju, ka viņš nav Izārstēts, bet tagad, dzirdot patiesību, jūtos sagrauta.

- Viņi redz tikai to, ko vēlas ieraudzīt. - Džeiks aizsmacis nosaka. - Tieši tā pat kā Tu. - pašapmierinātība viņa balsī ir pārlieku liela, un tas kaitina. Aizvainota paceļu uzacis un apgriežoties sāku iet nezināmā virzienā.

- Pārrunu sektors ir uz otru pusi. - raupju smieklu pavadīta es pagriežos un skatīdamās taisni uz priekšu atsāku iet.

Kad klusējot esam nogājuši vienu gaiteni, mani pārņem nepārvarama vēlme dzirdēt atbildes. - Kā Tev izdevās izvairīties no Izārstēšanas? - padodamās jautāju.

Džeika skropstas norīss, atgādinot tauriņa spārnus. - Es nepiedzimu šeit. Mani vecāki ir no Atstumto zemes. - Izrunājot vārdu "Atstumtie" viņa augums nemanot notrīss.

- Bet kādēļ tad Tu esi šeit? -uztraukta un ieintriģēta turpinu.

Kad nonākam pie kādām lielām dzelzs durvīm viņš apgriežas apkārt un lūpās rotājoties nelielam smaidam, saka. - Tik daudz jautājumu, sienāzīt. Tagad es nespēšu uz tiem atbildēt, jo Tev, sirsniņ, ir jāiet uz pārbaudēm, kas noteiks, vai Tu varēsi turpināt pilnvērtīgi dzīvot, vai nē. Bet kā būtu, ja mēs tos pārrunātu kautkad citreiz? - Vai viņš mani aicina uz satikšanos? Viss saplūst vienā veselumā, spēju tikai neticīgi blenzt puiša sejā. - Kā būtu ar šodienu, ap deviņiem vakarā, mūsu mežā? -

- Deviņos vakarā? Mežā? - apstūlbusi nosēcu. - Bet kā ar Kontrolstundu un Robežsargiem ununun... - izmisusi buldurēju, līdz Džeiks mani apklusina.

- Tas bija tikai piedāvājums, sienāzīt, nomierinies. - piemiedzis ar aci viņš apgriežas un neko neteicis aiziet. Atstādams mani vienu.
Apjukusi un nobijusies paveru smagās durvis un ieslīdu telpā, kurā sāksies mans pirmais Pārbaužu posms- Pārrunas.

65 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Labāk turpini. Citādāk vēl nokaitināšu ar tukšiem draudiem ;)
1 0 atbildēt
Ja kādam interesē, tad rakstiet komentāros, jo savādāk nesaprotu vai ir vērts turpināt. c:
0 0 atbildēt
Inteteresē gan TURPINI:)
0 0 atbildēt