local-stats-pixel

Atriebība ir salda 98

62 5

Tad es pāvēru muti un iekodu viņai pirkstā. Es kodu no visa spēka. Viņa iekliedzās un ar otru roku atvēzējas un iesita man pļauku. No pļaukas es atlaidu vaļā viņas pirkstus un ar nesāpošo roku pieskāros vaigam. Man sariesās asaras. Tās lēnam slīdēja pār vaidu līdz nokļuva līdz zodam un tad nopilēja zemē. Sieviete tikmēr kamēr es raudāju taustījās pa zemi it, kā būtu kaut ko pazaudējusi.

Pēkšņi es ieraudzīju spraugu.

Tad es sapratu pa kurieni viņa bija tikusi iekšā šeit. Apakšā uz zemes vīdēja maza spraudziņa. Tā noteikti bija lūka un tā veda prom no šejienes.

"Es tikšu pirmā!"es nokliedzu un cēlos augšā.

Es aši piecēlosun devos pie viņas.

Viņa sāka vērt jau vaļā lūku, bet es piesteidzos īstaja brīdi klāt un to ar vēzienu aizcirtu ciet.

Tad viņa paskatījās uz mani. Viņas naidīgais skaties lika noprast, ka ar viņu nevar jokot.

"Tu netiksi prom bez manis!"es lēnam un mierīgi noteicu.

"Nessmīdini mani!"viņa bez emocījam noteica.

Viņa passmaidīja un es viņai pretī passmaidīju.

Bez manīm viņa projām netiks. Es izslējos pilnā augumā un uzbruku viņai. Viņai nebīja atrās reakcija un es viņu pagrūdu ar visu spēku kas man bija atlicis. Sieviete piezemējas zemē sasisdama galvu. Viņa vairs nekustējās. Pa viņas galvu sāka tecēt asinis.

Man bija jāizmantos šis brīdis lai aizbēku prom.

Es noliecos un ar sāpošo roku atvēru vaļā lūku. Atverot lūku man pretīm uzsitās uguns dvaša. Tie bīja dūmi sajaukti ar uguni. Es biju iesprostota!

Es aizvēru lūku, jo pa to es vairs netikšu ārā man bija jābēk pa citurieni.

Sieviete joprojām gulēja uz zemes. Drošvien bija kārtīgi atsitusi galvu pret zemi.
Man viņas palika žēl. Es piegāju viņai klātu. Tad noliecos un ar abām rokā saspiedu viņas vaigus cieši. Aplūkodama kur viņa ir savainijusies un uz kā. Viņa bija savainojusies uz kāda akmens, kas pie viņas galvas stāvēja. Tas bija mazs, bet ass.

Es pieskāros viņas asinīm un pēc tam pieliku pie lūpām. Asins garša cik sen nebīju to baudījusi. Es tās ar baudu nolaizīju no pirkstiem un tad piecēlos.

Tad es viņu aplūkoju no augšas. Viņa bija jau norakstīta ko tik es ar viņu pašlaik varētu izdarīt. Paspidzināt vai varbūt.....

Bet man bija jāizbēg no šejienes ārā un aši līdz liesmas vel nebija saredzamas.

Es sāku cītīgāk aplūkot sienas līdz atradu sienā nelielu spraugu. Piegāju pie tās. Tur vienīgi varēja izlīst kāda resna žurka, bet ne es.

Tad piecēlos. Nu laikam es šeit miršu, jo citas izejas, kā lūka šeit nebīja

HMM NEZINU VAI KĀDAM VISPĀR ŠIS STĀSTS PATĪK!emotion NU JĀ NAKOŠĀ DAĻA VARĒTU BŪT NOBEIGUMS, JO ES NETIEKU TIK BIEŽI PIE DATORA, KĀ GRIBĒTOSemotion.

62 5 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Es labprāt lasītu turpinājumus, tikai biežāk gan nenāktu par sliktu.
2 0 atbildēt

talak.... ludzu atrak nakoso dalu?

3 1 atbildēt
Vismaz vairs nav tik nenormāli slimi. Nu, es ceru.
2 1 atbildēt

Turpini! Ļoti labs stāsts!

3 2 atbildēt

loviit. tu tach zini, ka man patiik tavs staasts, taapat ka tu man - raksti kaut tik prieksh manis  emotion   emotion

2 2 atbildēt

Ir ok, labs. ;)

0 0 atbildēt

Tu, kad tiec pie datora, piesēdies tā ilgāk, uzraksti visu stāstu, bet mums te tā, intrigai, liec pa gabaliņam. :)

0 0 atbildēt