local-stats-pixel

Atmiņas ir smagas.0

20 0

Esmu izlasījusi tik daudz rakstu, ka izdomāju pati ar kādu uzrakstīt. Jādomā ka jums patiks. Jauku lasīšanu. :)

-Tātad Luīz, mēģiniet precīzi pastāstīt, kas īsti notika dzīvoklī?- policists mani prašņāja.

-Mēs ar Adrianu ,mazo brāli, spēlējām domino manā istabā kad pēkšņi sadzirdējām kliedzienu no koridora. Mēs ar Adrianu paslēpāmies skapī un pa to laiku es zvanīju policijai. Es zināju, ka es apdraudēšu gan sevi , gan brāli ja sākšu stresot un līst ārā palīdzēt, tāpēc es ,apķerot brāli, centos neizdvest ne skaņas. -es stāstīju policistam un jutu kā pār manu vaigu noslīd asara.

-nomierinieties un iedzeriet ūdeni.- policists mani mierināja.

-kur ir mans brālis?- jautāju šņukstēdama.

-nomierinieties, viņš ir labās rokās un jūs viņu varēsiet satikt kad pabeigsiet stāstīt kas notika.- viņš mierīgā balsī teica. Ātrāk vēlējos satikt brāli tāpēc turpināju.

-Es dzirdēju šāvienu un brālis sāka raudāt, tāpat kā es. Mēģināju viņu mierināt un apklusināt reizē.- šņukstēju. -Dzirdēju kā tiek lidinātas mantas un divi vīrieši un sieviete bļaustījās, jo nevarēja atrast ko viņiem vajag. Pēkšņi manā istabā kāds ienāca. Nedaudz pavēru skapja durvis un ieraudzīju sievieti no mugurpuses. Viņa rakņājās manās atvilktnēs.- saskumusi teicu. Ievilku dziļu elpu un turpināju

-Noklaudzēja ārdurvis un es sadzirdēju brāļa balsi “Kristap, ko tu te dari?” viņš kliedz “Es taču teicu, ka atdošu tev visu naudu!”- ievaidējos, jo tikai tagad sapratu ko tas viss nozīmē. Toms bija atkarīgs no narkotikām un viņš bija parādā tiem cilvēkiem vai pareizāk sakot necilvēkiem kuri ievilka citus šai vājprātā un tad vel izspieda naudu no viņiem. Atceros dienu, kad Toms man stāstīja par to cik tas ir briesmīgi būt atkarīgam un vel piekodināja lai es nesapinos ar tādiem cilvēkiem un vel briesmīgāk nesāku lietot tās narkotikas.

-Atskanēja vēl viens šāviens un es tik dzirdēju kā aizcirtās manas istabas durvis un pēc tam arī ārdurvis. Es sēdēju nekustīga, nezināju ko darīt, brālis trīcēja man blakus. Varēja dzirdēt kā atbrauc policija un ātrā palīdzība. Es liku brālim palikt skapī, bet pati devos apskatīt kas notiek. Pēkšņi pa durvīm ieskrēja policija un ārsts. Bet tad es ieraudzīju mammu guļam uz zemes sašautu un tālāk arī brālis. Viņi slīka asins peļķēs.- sāku nevaldāmi raudāt.

-Būs labi, tālāk nav vajadzība stāstīt.- viņš celdamies kājās teica.

-Paldies.-noburkšķēju un izgāju no telpas. Domāju par zīmīti ko atradu dzīvoklī, ejot uz istabu, to bija uzrakstījusi tā sieviete kas rakņājās pa manu galdu un atvilktnēm. Domāju par to nevienam pagaidām nestāstīt.

Pedodiet ka tik īsa. Rakstat, patika vai nepatika un vai man turpināt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atminas-ir-smagas-2/698105

20 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000