local-stats-pixel

Atkaltikšanās ar Larsiju. Burtiskā nozīmē.2

Tātad manu stāstu par Larsiju un Hansiju atgriešanās.

(Larss Rehts - Larsijs, Šņurkulis/Martins Švarcs - neģenerālis Hansijs)

Jauniem lasītājiem - šī ir parodija/satīra par Trešo Reihu un diviem NS kareivjiem.

P.S. Beigās (pie bildes) neliels bonusa stāsts par to pašu tēmu, kuru es turpināšu, ja būs atsauksmes.

Tā bija spoža atvasaras pēcpusdiena. Grupenfīrers Rehts, samiedzis acis spilgtajā saulē, soļoja pa plato gaiteni. Virsnieks nevērīgi pasveicināja kārtējo kareivi un izgāja saules pielietajā pagalmā. Viņš aši uzmeta acis pulkstenim un ātrā gaitā šķērsoja nelielo zālāju, nokļūdams treniņlaukumā. Rehts izsmējīgi novērtēja faktu, ka tur atradās arī neliels metāla soliņš; galu galā viņš pats to tur bija licis uzstādīt. Grupenfīrers ievēroja kādu feldmaršalu, kas atgriezās no tuvējā avīžu stenda.

-„Paldies!” Larss noņirdza un pagrāba izdevumu no kolēģa tvēriena. Feldmaršals gan acīmredzami gribēja vēl ko teikt, bet Rehts jau bija aiznesies prom un atgāzies uz soliņa.

Tā nu viņš tur sēdēja un neuzkrītoši lasīja avīzi, kamēr laukumā iemaršēja bars kareivju. Neviena neievērots Rehts tos uzmanīja ar vanaga aci. Viņš pār avīzes malu nolūkojās kā kareivji izpilda dažādas ierindas komandas. Būtībā tie bija pavisam parasti kareivji – visi sākot no ierindnieka līdz rotenfīrera pakāpei, visi vienādi pelēkās uniformās; cilvēks no malas nemūžam nesaprastu kas tieši piesaistījis grupenfīrera uzmanību. Armija kā jau armija. Tomēr viens unterfīrers lieliski izcēlās starp visiem pārējiem. Tas, kura gaiši zilajās acīs vīdēja kaitinoša bezkaunība. Viņš, kurš vienmēr visu darīja nedaudz savādāk par pārējiem.

Rehts saslējās – nu lūk, te jau viņš atkal nedaudz izvirzās uz ārmalu, tiek sarāts un atgriežas atpakaļ ierindā, lai pēc brīža atkal izdarītu kaut ko dīvainu vai pat dumju. Larss pasmīnēja redzēdams kā viņa intereses objekts aizķeras un paklūp pats aiz savas kājas, padarīdams vadošo instruktoru gluži vai traku. Tomēr Rehts šeit nebija nācis dēļ šova. Viņam jau atkal padomā bija kāds plāns.

Tajā brīdī grupenfīrers nostenējās – sākās maršēšanas apmācības un kareivji tika spiesti dziedāt. Lai arī ko domātu virspavēlniecība, dziedoša armija it nemaz neizskatījās iespaidīgi vai draudīgi. Larss nedaudz nosarka pie domas, ka pretinieks viņus droši vien par to apsmej.

Minūtes gāja, stundas ritēja, bet Rehts joprojām cītīgi vēroja katru dīvainā unterfīrera kustību. Katru viņa sīkāko kļūdu vai muļķību.

Visbeidzot mācības bija galā un kareivji izklīda. Tagad viņiem tika dotas 10 brīvas minūtes, bet pēc tam vajadzēja ierasties ēdnīcā, saņemt ēdiena porciju un lasīties no turienes laukā, jo visiem vietas nepietika. Grupenfīrers slinki piecēlās un nometa avīzi, kuru nemaz nebija lasījis, uz sola. Tagad viņam bija laiks uzšņāpt kādu ātru raportu, un tad viņš atgriezīsies pie kareivja vērošanas, kurš ap to laiku droši vien ēdīs savas pieticīgās pusdienas. Rehts lēnā gaitā aizšļūca līdz savam kabinetam. Ieejot iekšā, viņš gan iztraucēja apkopēju taču grupenfīreram par to bija maza bēda. Tiklīdz apkopējs bija prom, Rehts, kā jau iecerēts, ķērās pie raporta rakstīšanas. Tas bija īss un samērā garlaicīgs raports, tomēr tas deva lielisku ieskatu paveiktajā. Rehts ar lepnumu to pārlasīja un uzspieda tam savu grezno zīmogu, kuru pēc tam pārklāja vēl ar Reiha zīmogu. Vēl reizi izskatījis ziņojumu Larss izsauca kareivi, lai liktu tam nogādāt aploksni uz pastu. Pēc tam Rehts kādu brīdi pašūpojās krēslā un nolēma doties uz ēdamzāli, lai sagaidītu zilacaino unterfīreru. Protams, ne jau nu uz ēdamzāli Larss patiesībā gāja. Nav tādas varas, kas spētu piespiest slinko virsnieku kāpt visu to gabalu uz astoto stāvu. Pietiek jau, ka viņš katru dienu mēro to sasodīto kāpienu uz savu kabinetu trešajā stāvā! Nē, grupenfīrers soļoja uz gaiteni, pa kuru, kā viņš zināja, kareivis atgriezīsies no pusdienām. Tā būs lieliska iespēja viņu pārtvert. Vai vismaz atsākt izsekošanu. Lai gan Rehts jau bija licis gestapo novērot katru unterfīrera darbību, viņam labāk patika pašam sekot neparastā kareivja dzīvei.

** *

Larss jau atkal atradās savā „postenī”, atspiedies pret sienu un sakrustojis rokas uz krūtīm. Viņš laiski novēroja cilvēku plūsmu, kas steidzās šurp un turp...

Nu beidzot! Te jau atkal nāca Larsa iecienītais kareivis, vienmēr precīzi, vienā un tajā pašā laikā. Rehts pie sevis pasmaidīja un apturēja kādu garāmejošu Vērmahta virsnieku.

-„Hail! Konfiscējiet viņam to tur... Šeit ir aizliegts ienest ēdienu.” grupenfīrers ātri nobēra un atlaida virsnieka roku, pie viena pagrūzdams viņu šņurka virzienā, tā ka nabags nedaudz zaudēja līdzsvaru.

Rehts atkal atspiedās pret sienu un smīnēdams vēroja kā viņa izvēlētais virsnieks pieiet pie Švarca un rupji izrauj viņam no rokām zupas šķīvi, pie viena izšļakstīdams tā saturu gan pa grīdu, gan unterfīrera uniformu. Kad virsnieks, kāri pētīdams jauniegūto zupu, pazuda burzmā, Larsa kareivis grīļodamies aizšņurkojās tālāk pa gaiteni un grupenfīrers jau atkal uzņēma pēdas. Rehts viņam sekoja cieši iepakaļ.

* * *

To jau varēja gaidīt – viņi abi iegriezās veļas mazgātuvē, kur šņurks izmisīgi centās iztīrīt šausmīgos pleķus no sava formastērpa. Savukārt Rehts tikmēr klusībā apsveica sevi ar spožajiem panākumiem. Kad kareivis pagriezās uz izejas pusi, grupenfīrers pieplaka pie sienas, prātodams vai gadījumā nav pienācis laiks atklāties. Kamēr Rehts tā prātoja, Švarcs jau bija pametis veļas telpu un nu tas devās pretim kareivju novietnēm. Larsam tas nepatika, jo tas nozīmēja, ka viņš zaudēs savu iespēju neizkrītoši novērot šņurku, par cik bāzes galvenā oficiera - vai vispār jebkāda oficiera parādīšanās, ierindas kareivju mītnē bija kas neparasts un uzmanības vērts. Vēl vairāk – reti kurš pagrabstāva iemītnieks vispār atcerējās kāda virsnieka, kas ir augstāks par šārfīreru, apciemojumu. Tā nu Larss nosprieda, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut šņurka iekļūšanu kareivju novietnē. Protams aizkavēt viņu būs vieglāk par vieglu, vajag tikai pavēlēt - -

Grupenfīrera acu priekšā uzplaiksnīja sena atmiņa, kurā viņi abi ar šņurkulīgo kareivi lieliski pavada laiku. Larss atcerējās kā pirms daudziem, daudziem gadiem viņš bija piesējis Švarcu aiz automašīnas un pavēlējis šoferim izbraukt noteiktu maršutu kamēr viņa pakalpiņš tiek vilkts pakaļ. Jā, tas bija jautri... Šņurks pat sajūsmā spiedza un bļāva pēc palīdzības. Vispār to derētu atkārtot.

-„Hail Hitler! Te Jūs esat, herr Reht!” Larsam pie pašas auss atskanēja tāds spiedziens, ka grupenfīrers pat salecās. Viņa priekšā stāvēja kaut kāds sīka auguma standartenfīrers, kurš dumji smaidīja.

- „Nnnrrrrggh, hail... Hit... Ler...” Larss nīgri atņurdēja, domās lādēdams reglamentu, kas lika atbildēt uz sveicienu, pat ja tas nāca un šāda maza, riebīga, kaitinoša tipiņa. Ak, ko gan viņš neatdotu, lai tikai varētu ignorēt tos nožēlojamos, uzmācīgos...

- „Es jau sen gribēju ar jums aprunāties, ser! Redziet, es piedāvāju ---” Standartenfīrers pavilka Larsu aiz piedurknes un vedināja prom, nostāk no burzmas. Rehts nobolīja acis, taču bija spiests sekot. Viņš dusmās grieza zobus, saprazdams, ka viņa kareivis attālinās ar katru soli, kamēr viņš – varenais grupenfīrers ir iestrēdzis te ar to vāvuļojošo sīkaļu, kas cenšas noslēgt kaut kādu garlaicīgu biznesa sadarbības piedāvājumu.

* * *

Jāatzīst gan, ka standartenfīrera piedāvājums izrādījās tīri labs. Turklāt tas bija tik nemākulīgi nostādīts, ka pavēra Rehtam lieliskas iespējas situāciju kontrolēt.

„Tātad... Ja es saņemu 80% un varu galvot, ka Jums tiks nodrošināta aizsardzība...’’ „Tieši tā ser!” „Labi, es piekrītu. SakontaktējietiesvēlākarRolfu, mantagadjāskrien. Aufwiedersehen! Hailhitler!’’

To teicis Larss momentā piecēlās kājās, un pavirši salutējis, aizšmauca projām pirms standartenfīrers bija paspējis sagudrot vēl kaut ko.

„Vrrrh!” Larss noskurinājās, maršējot pa gaiteni „Tas gan bija viens uzmācīgs tipiņš... Tā, kur tad ir mans Šņurkulītis, heh...’’

Tur viņš viņu arī ieraudzīja – pašā gaiteņa galā, ceļā uz kareivju novietnēm. Larss metās kareivim pakaļ, gandrīz vai lēkšodams pa garo gaiteni.

Nu tā.” Viņš sausi noteica brīdī, kad upuris bija sasniegts. Pirms pārsteigtais Švarcs paguva atskatīties, Larss jau bija uzlicis smagu roku uz kareivja pleca un vedīja viņu atpakaļ pa gaiteni, tad augšup pa kāpnēm, un visbeidzot iestūma savā kabinetā, garām pārsteigtajiem sargiem.

***

Larss atstāja šņurku stāvēt plašā kabineta vidū, kamēr viņš pats atsēdās uz galda malas un aizkūpināja cigareti.

„Tā, tā, tā... Unterfīrers Martins Alekss Aranovs Švarcs.” Rehts nodeklamēja turēdams rokā pelēku mapi ar kareivja datiem. Tur atradās pilnīgi visa informācija, ko Rehts bija pasūtījis – sākot no dzimšanas datuma, vietas, pat precīza laika, un beidzot ar dzīves gājumu un dažādām unterfīrera paša rakstītām relikvijām (piemēram rakstiem, stāstiem, vēstulēm, raportiem, vecas dienasgrāmatas lapām). „Šņurkulis.”

Rehts laiski atvēra mapi un sāka lasīt tajā esošo informāciju.

„Dzimis 1918. gadā, Konigsbergā, Vācijā. Māte – Lūcija Aranova, tēvs – Fēlikss Vernhaims. Seši brāļi, četras māsas. Apcietināts par valsts nodevību Konigsbergas centrālajā cietumā, A.Voijskas uzraudzībā. Atbrīvots. Uzaudzināts Rehtu ģimenē. 1934. gadā iestājies H.Alberta medicīnas institūtā, izdarījis vairākus dažāda līmeņa noziegumus, taču attaisnots. 1935. gadā šai personai izdarīta lobotomijas operācija ar Dr. Valtera akceptu. 1938. gadā uzņemts Ieroču SS armijā ar K.Altermana, B.Šāfera un A.Frederika rekomendācijām, kas, starp citu, bija viltotas, taču izmeklēšana tika atcelta. 1940. gadā saņēmis uberfīrera pakāpi, 1944. gadā – unterfīrera. Piedalījies Kurskas, Reines un Varšavas kaujās. Apbalvots ar trešās šķiras ievainojuma nozīmi. Kā redzi, Šņurkulīt, man par ir tevi zināms viss.” Larss indīgi noņirdza. Viņš sēdēja, vienu roku atspiedies pret galdu, otrā lēnām vicinādams mapi, savukārt kreiso kāju viņš bija pārcēlis pār labo un nu Rehts cītīgi vērās sava padotā sejā.

-Nya hya hya hya hya!” Grupenfīrers izaicinoši nosmējās un iemeta dokumentu mapi unterfīreram tieši sejā.

21 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Standartenfirers Shtirlics staveja pie sava OPEL-ADMIRAL lauka mala un ,kupinadamsHavannu,laiski raudzijas uz radistes Ketes (Katjas) muguru,kamer vinja klabinaja raiditaja atslegu ,zinjodama Centram par kartejo Justasa panakumu...

1 0 atbildēt