Atkal dzīva (6)26

Draudēts manā dzīvē tika bieži. Ar daudz ko. Bet zinot Vincentu, varēja sagaidīt absolūti jebko. Un kā gan citādi, ja viņa tēvs bija nelabojams alkoholiķis, kas dēlu bērnībā pazemojis. Tikai atšķirība bija tāda, ka izņemot traumatisku bērnību, man nebija, ko likt viņam pretim, kā tas bija viņa gadījumā. Es, mazā, naivā, glupā meitene biju tam vīrietim atklājusi sirdi un atdevusi arī rezerves atslēgas uz to. 

Izstiepu kājas un piecēlos no gultas. Nespēju rast mieru. Nikam un Mišelai to teikt es nedrīkstēju un negribēju. Opcija piekaut Vincentu izsīka katru mirkli. Niks viņu varētu sist un sist, beigās pats nonākt aiz restēm par miesas bojājumu nodarīšanu, kas mani padarītu par līdzzinātāju un es varētu mirkt indē, zākājot sevi par to, ka manis dēļ, puisim radušās problēmas. 

Par manu māsu nemaz nerunāsim. Viņa bija karjeras plaukumā un stipri par jaunu un zaļu, lai saprastu, kaut piektdaļu no tā, cik dziļos sūdos es pati biju iebraukusi. Mēli man neviens neraustīja vēl piezvanīt vienīgajam cilvēkam, kas varētu man palīdzēt. Tas man lika sajusties ļoti vājai. Sava spontanitāte nu bija mani ievedusi vēl lielākās auzās. Varianti klīda pa galvu, un nekas nešķita vairs iespējams kā labojams. 

Ar rādītājpirkstu un īkšķi satvēru deguna kaulu un centos dziļi ieelpot un izelpot. Atkal un atkal. Bet tas nepalīdzēja. Sirds trakoja kā narkotiku reibumā, un domas pievēma prātu, svaidot bildes ar potenciālajām varbūtībām, kas ar mani varētu notikt. Izberzēju seju ar plaukstām. 

Izeja. Izeja. Vienmēr jābūt izejai, ja bija ieeja. Es pie sevis prātoju. Tagad gan es atkal atdūros pret faktu, ka pati sev meloju. Man pat vairs nebija laika ļaut lietām ritēt savu gaitu un gaidīt, kas notiks. 

Situācija, kuru es nevarēju kontrolēt, darīja mani vai traku. Sekundes simtdaļu apdomāju iespēju piezvanīt savam “palīgam” un atcelt visu, bet nu jau bija par vēlu. Es varēju arī iet ar Vincentu uz to sasodīto balli un cerēt uz labāko, bet, zinot viņu, man būtu āķis lūpā, un viņš turpinātu ar mani mahinēt. 

Cik savādi, vīrietis, kas varētu iegūt jebkuru sievieti, bija fascinējoši aizrāvies ar niecīgo mani. Tā sen vairs nebija mīlestība, kas it kā starp mums kādreiz bija, ak nē, tālu no tās. Viņam tā bija kā trofeja- manas sāpes, nespēks un bailes. Kā  muižkungam patīk izņirgāties par kalpu, jo tas ir zemāks. 

Taču kāda jēga spēlēties ar to, kam nav ko zaudēt? Mans vārds pat man šķita pretīgs. Es biju mainījusi par daudz ādu dzīvē, vārdus, situācijas, savu pagātni rediģējusi tā, ka vairs neatceros precīzi, kā bija oriģināli. 

Es mazliet juku prātā. Man nebija izvēles. Nebija iespējas aizbēgt un noklust stūrī, kamēr vētra paiet. 

-Man vajag dušu,- skaļi izspriedu, un piespiedu kājām piecelties un doties durvju virzienā. Cerēju, ka karstais ūdens palīdzēs aizmirst to, kas bijis. Vismaz izskalot daļu domu. Taču tās nekur nepazuda. Zemapziņa bija uzbudināta un pārmocīta, ka nespēja attapties. Un protams, kad devos pēc skapja savākt drēbes, lai pārģērbtos, pie durvīm atskanēja zvans. 

-Liktenis saka, ka nebūs,- es domīgi nopūtos un atmetu drēbes atpakaļ. Intuīcija jau ziņoja, ka es zinu, kas aiz durvīm, bet mazā cerībiņa prāta nostūrī pīkstiena veidā cerēja, ka varbūt tā ir mana māsa vai Nikijs. Bet es zināju un par to nebija šaubu. 

Atslēdzu durvis, un tur viņš jau stāvēja. Bīstams un ietekmīgs. Zaļām, liesmojošām acīm, kas pat tumsā spēja izdedzināt caurumu dvēselē. Un tā mēs blenzām viens uz otru. Tikai, nez, viņš pamanīja, ka es vairs neizskatos tik bravūrīga kā iepriekš? 

-Emersone,- viņš sveicināja, atklādams spoži baltu zobu rindu aiz taisnajām lūpām. Vārds no viņa mutes izklausījās kā lamuvārds,- Kāds prieks tevi satikt. Bija prieks dzirdēt tavu balsi,- Railijs sacīja un neaicināts pastūma mani sāņus, lai ieslātu manās mājās. Novaibstījos un aizvēru durvis, palikdama ar seju pret tām. 

-Sveiks, Railij,- es noteicu un uzliku plaukstas uz durvju virsmas. Manī nebija ne kripatas drosmes.- Kāpēc tu jau izdomāji atbraukt?- aizvien neskatoties uz viņu, es vaicāju. 

-Hm,- viņš nomurmināja,- Domāju, ka tu zini, ka man laiks ir nauda. Saņēmis tavu zvanu, es zināju, ka jādodas pa taisno pie tevis,- viņš sacīja. Šoreiz pagriezos pret viņu, joprojām ar pokera spēlmaņa sejas izteiksmi. Viņš nebija mainījies. Aizvien izskatījās kā pusaudzis savos gandrīz trīsdesmit četros gados. Tumšie mati bija nedaudz izspūruši no aukstā vēja laukā, āda bija tikpat olīvzaļa, cik atceros, un augums, tikpat kopts un spēcīgs, kā pirms vairākiem gadiem, kad satikāmies. Iekritušas, bet izteiksmīgas, zaļas acis, kas spēja izēst dvēseli. Jā, šis cilvēks nebija labs, bet gan biedējošs. Īsta staigājoša mušmire. 

Un šis bija viens no vīriešiem, kuri teica, ka mani mīl. 

Bet arī tie bija meli. 

Klusēju. Viņš neaicināts devās uz manu viesistabu un apsēdās dīvānā, nenolaizdams no manis skatienu.- Tu izskaties sūdīgi,- viņš apgalvoja. Paraustīju plecus un apsēdos viņam pretim,- Kur palika mežģīnes un cakiņas? 

-Aizveries,- es sardoniski atcirtu un sakrustoju kājas, paliekdamās viņam iepretim,- Kāda esmu, tāda esmu. Ņem tādu, vai ej prom,- centos izklausīties kā iepriekš, bet man pat nesanāca. Uzmetu īsu skatienu spogulim. Nu jā, nebija brīnums. 

Biju nopiņņājusi visu kosmētiku, netīros matus sasējusi izspūrušā copē, mugurā milzīgs hokeja komandas džemperis un kājās cauras, pelēkas, mīkstas treniņbikses. Šādi es vairāk atgādināju heroīna atkarīgo, kā normālu meiteni. Man tas vairs nerūpēja. Nu tak sliktāk nevarēja būt. 

Railijs paliecās uz priekšu un nopētīja mani no galvas līdz kājām.- Nja. Man tev nepatīkās to teikt, bet man tev šoreiz palīdzēt nesanāks. Es ar to šmurguli rokas nesmērēšu,- 

-Railij..- es pievēru acis, un palūdzu. Galvā lādējos visos lamuvārdos, ko vien zināju.- Lūdzu.. 

-Es tiešām negribu, nespēju un netaisos.- Railijs sacīja un nopūtās.- Paskaties uz sevi. 

-Es esmu ķibelē, Railij,- teju lūdzoši sacīju, un atvēru acis, cerībā ieviest žēlumu.- Tikai tu un tavi kontakti var man palīdzēt. Atceries..ko tu man nodarīji.. Uzskati to kā izpirkumu.. 

Vīrietis mani vienubrīdi vēroja, un nogrozīja galvu.- Atnācu pateikt, ka man ir ļoti žēl,- viņa seja nemainīja skarbo izteiksmi.- Bet es tev tiešām šoreiz nepalīdzēšu. Tiec galā pati.- 

-Es tev varu dot jebko,- es centos kaulēties. Tas gan varētu būt kā strīdēties ar sātanu, bet nu.. Man nebija diži izvēles uz ko citu,- Ņem manu augumu, dvēseli, jebko. Tikai palūdzu. 

-Piedod, saulīt,- viņš palika nelokāms, un piecēlās kājās, gatavībā doties prom.- Bet tu esi palikusi tik nožēlojama, ka man nav intereses. Sieviete, kas sevi pazaudējusi, nav mana laika vērta,- viņš paspēra soļus man tuvāk, un tēvišķi papliķēja pa plecu.- Piedod, turies.- bezkaislīgi noteicis, viņš devās prom, pat uz mani neatskatīdamies. 

Dzirdēju, kā aizveras durvis un sagrābu matus ar pirkstiem un atstutēju seju pret ceļiem.- Tagad ar mani tiešām ir cauri..- es nokunkstēju un aizvēru acis.  Iekšas vai vārījās, un man palika tikpat slikti, kā pa dienu. Kājas drebēja, mutē kāpa žults, un acis dedzināja neizraudātas asaras. 

Un ko es tur teicu, ka sliktāk nevar būt?