Es biju tāda muļķe. Sasodīts! Kā es varēju būt tik akla? Pieraksti bija pazuduši, viņu nekur nebija, tas nozīmēja, ka viņi ir te bijuši. Ja es nebūtu bijusi tik naiva, tad būtu bijusi piesardzīgāka, labi, ka, neko nezininošie Sliči, bija paslēpti.
Es devos izlūkos pa ēku, nebija nevienas zīmes, ka te kāds ir bijis, bet pieraksti pēkšņi nekur nevarēja pazust. Zemapziņa man jautāja: ''kāpēc, tad viņi nepalika? Neuzbruka?'' Uz to es nevarēju atbildēt, iespējams viņiem bija tikai dota pavēle atrast kaut ko lietderīgu. '' Pff, kā tad, neesi naiva, viņi vienkārši paši nebija gatavi, nezināja, ka būs tāda iespēja! '' čukstēja mans veselais saprāts.
Devos uz istabu, man bija vajadzīgs miers, lai izdomātu tālāko rīcības plānu, vēroju griestus. Es varēju redzēt ikkatru sīkāko griezumu stūros, mana redze vienmēr ir bijusi laba, tāpat kā mana atmiņa. Uzgriestiem bija ieskrāpēti skaitļi. No jakas iekšējā oderes izvilku pildspalvu un pierakstiju tos rokas.
Datoru sistēmas atradās plašajā telpā, tāpēc devos tur, piesēdos pie datora un grasijos jau rakstīt skaitļus, kad sapratu, ka tie varēja nozīmēt jebko, tāpēc pirms rasktīt, man jāzina, kas man jāmeklē. Astoņi cipari. Koordinātas, vienīgais loģiskais izskaidrojums.
Izvilku Nešvilas karti. Koordinātas norādija uz pilsētas centu, kādu nostūri blakus mežam, skatoties kartes zīmēs, tur atradās kapsēta. Tad es sapratu, ka es lieki tērēju savu laiku, visticamāk bērni, kas šeit agrāk ir dzīvojuši, vienkārši ir sarakstijuši sev tīkamus skaitļus uz kuriem skatīties guļot.
Man labāk bija jādomā uz kurieni doties, pa kurieni, kurā laikā labāk būtu uzbrukt medniekiem, lai viņi labāk saprastu, ka mani jāliek mierā. Bet mana iekšējā balss man ausī sacija skarbo patiesību: '' Tā ir mednieku dzīve, liktenis, mednieku vienīgais mērķis ir iznīcāt Sličus, viņi tam ir radīti, visu dzīvi viņi nododas vienīgi tam, ka jākalpo cilvēcei, jāglābj tā, tam radīta agrāk arī biju es. ''
Viņi ir tikai cilvēki, bet mēs... briesmoņi. Taču tā šajā dzīvē ir iekārtots, neviens to nemainīs, ja pat viņi ir bijuši šeit un paņēmuši tos pierakstus, viņi nemainīs ierasto dzīves ritmu, viņi nevar visus nogalināt, ja viņi sapratīs, ka jāatrod cilvēciskais, viņi to neatradīs, jo, kur dzīvniekā, precīzāk lielā zirneklī, var atrast cilvēcisko?
Sliči un mednieki vienmēr ir bijuši tikai Amērikas Savienotajās valstīs, pat blakus esošajā Kanadā neviens no mums nav bijis. Personīgajā dzīvē mums tika piešķirts tikai attiecības, lai mēs neizzustu, un draudzība, lai sadarbotos. Izklaides nav mūsu dzīvē, nu labi, ne visi to ievēro, kā nekā, mēs esam tikai cilvēki.
Tāpēc es došos prom, mēs dosimies prom, pametīsim Amērikas Savienotās valstis, es došos uz Eiropu. Medniekiem paies gadi līdz to sapratīs, varbūt pat nesapratīs.
Es mainīšu visu, manīšu visu ierasto sistēmu.
