- Mēs stāvējām toreiz pie tām durvīm un tu novēlēji man veiksmi, un ieteici piesargāties. Mūsējie grāva arā laboratorijas durvis, kad tās bija jau izgrautas, mūsu priekšā bija tukša telpa, mēs devāmies iekšā, tad Sliči nolēca no augšas, sākās cīņas uz dzīvību un nāvi.
- Aleksa, to es zinu, tur es biju.
- Vai vēlies dzirdēt kā paritēja manas dzīves pēdējās minūtes?
- Jā, tas ir tas, ko es no tevis prasu. -
Man jau sāka rasties šaubas par to, ko es daru, man nav nekas jāstāsta, taču man bija velme to darīt, šis viss viņu apklusinās.
- Man blakus atradās Adriāns, mēs cinijāmies kopā, palīdzējām viens otram, mūsu dēļ mēs guvām uzvaru, mums visiem sāka likties, ka Sliči piekāpsies, bet tad mēs visi izdzirdējām Rakodēviča smieklus, ne no kurienes uzradās divtik Siču, mēs bijām mazākumā. - es ievilku elpu un turpināju, - Plecu pie plecu mēs visi cīnijāmies. HA! Bēgļi, lielākā daļa aizbēga uz izeju, tu tajā skaitā. Adriāns mani mēģināja pārliecināt, ka arī mums ir jādodas prom. - es aizvēru acis, atcerējos kaujas lauku, atvēru acis, pasmaidiju. - Kaut arī es negribēju, es piekritu, jo es apzinājos, ka tās būtu manas beigas, palikt tur vienai, mēs visi, kas bija palikuši virzijāmies uz izeju. - atcerējos līķus, kuriem kāpām pāri, man uzmetās šermuļi, kuri ātri pārgāja. - Es gāju pa aizmuguri, Adriāns pa priekšu, mēs abi uzņēmāmies atbildību.-
Mūsu sarunas laikā Fēlikss klusēja, runāju tikai es, fonā skanēja tikai mana balss, tagad nerunāja neviens, jo es nespēju, taču Fēlikss neklusēja vairs, viņš ierunājās.
- Tad tevi parāva pie griestiem ar elektrības strāvu, Adriāns kliedza tavu vārdu, tu nokriti no liela augstuma, tad pēkšņi visi Sliči pazuda, kopā ar Rakodēviču.
- Bet es biju dzīva! Es visu jutu, es to atceros!
- Mēs visi skrējām pie tevis, tu neelpoji, tava sirds bija apstājusies, pulsa nebija, tu tikai locijies kādu minūti pēc tam un viss. Mums bija jādodas prom, jo Sliči varēja atgriezties un mēs vairs neturējāmies kā viens vesels. Mēs aizdedzinājām ēku, to ka tu tur nebiji, mēs uzzinājām, kad redzējām, ka Adriāns tevi nes līdzi mums. Taču tu biju mirusi, mēs meiģinājām tevi atdzīvināt, visos veidos, kas ir vien mācīts akadēmijā. Tu mirusi gulēji melnajā kaujas terpā, mēs tevi akademijā saucām par melno virsaiti, jo tu vienmēr vilki melnu. - Fēlikss rūgti iesmējās.
- Es mīlēju košās krāsas tikai svētkos.
- Mēs zinām. Kad Adriānam bija depresija viņš par tevi stāstija visu, ko vien varēja.
- Noslēpumus gan nē.
- Tiesa. Tajā naktī, kad tevi apglabāja kā mednieku sadedzinot, notika kas savāds, Tev bija jau aizdedzināta daļa no sejas, kad tu atvēri acis un elpoji. Taču ūdens nāca par vēlu, tev jau bija trešās pakāpes apdegumi ap visu ķermeni, tu vairs neizskatijies dzīva, tu nevarēji izdzīvot, mēs tevi apglabājām blakus tēvam un mātei.
- Es to zinu, es visu to atceros, es nekad nebiju beigusi redzēt, kas notiek apkārt. Saruna ir beigusies.
- Nē, pasaki man, kas notika, kad atvēri acis? Ko tu juti? Kas notika?
- Tev to nekad neuzzināt. - Viņi burtiski sadedzināja mani dzīvu...
- Aleksa...
Taču es jau biju prom no viņa redzes loka.
