Atdzimšana. (1.)2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atdzimsana/739548



Pirms sešiem mēnešiem


Es ieraugu vīrieti, kas ienāk kafejnīcā. Viņam ir kastaņbrūni mati, kas ir mazliet izspūruši no rudenīgā vēja.Mugurā viņam ir melni šņorzābaki, melnas bikses un krekls, kas aizpogāts uz visām pogām un melna ādas jaka. Viņš rada draudīgu priekšstatu, viņa stāja pauž pārliecību un spēku. Viņa acis satopas ar manējām, un es zinu, ka man ir problēmas. Lielas problēmas.
Bet es zinu, ka man nav kur bēgt, jo viņš stāv pie izejas. Ar pārliecinātu gaitu, viņš pāršķērso attālumu starp mums. Viņš apsēžas man pretī un kādu brīdi mēs skatāmies viens uz otru. Viņa acis ir zilas kā okeāns, tāls un nesasniedzams. Tajās neatspoguļojas nekādas emocijas un tas mani biedē.
- Miranda. - viņš mani uzrunā. Viņam ir dobja, mazliet raupja balss. Tā liek man notrīcēt. Viņš zina manu vārdu, tas nav nekas labs. Viņa vīrišķīgie sejas panti neko neizsaka, tajos nav nekādu emociju.
- Kā tu zini manu vārdu? - es jautāju. Mana balss ir līdzena, tā pauž vienaldzību, par spīti tam, ka viņš mani biedē.
- Neuztraucies, es tev nedarīšu pāri. Es esmu šeit, lai gādātu par tavu drošību un nogādātu informāciju, kura ir pie tevis, pareizajās rokās. - viņš atbild, vērodams manu sejas izteiksimi. Mani māc šaubas par viņa teikto, bet tajā pašā brīdī esmu uztraukusies par Tomasu. Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis? Vai ar viņu viss ir kārtībā?
- Kur ir Tomass? Un kāpēc, lai es tev uzticētos?- es uzdodu viņam jautājumus, kuri mani nomoka. Es skatos viņam acīs un virs uzacis es ieraugu nelielu rētu. Viņš paskatās man acīs un tad savu skatienu nolaiž uz savām rokām.
- Paklausies, man ļoti žēl. Patiešām, bet mums ir jādodas, kamēr man par vēlu.- viņa balsī ieskanas līdzjūtība un žēlums. Man aizraujas elpa, šķiet, ka kļūst grūtāk elpot. Un atkal krūtīs rodas tukšums un sāpes, kuras kļūst stiprākas ar katru sekundi. Es lēnām izpūšu gaisu no savām plaušām, kuru biju aizturējusi. Es nezinu, kāpēc, bet man ir jāzina, kas notika.
- Kas notika? Lūdzu, pasaki man. Man tas ir jāzina.- viņš skatās kādu brīdi man acīs, tad novēršas un ar plaukstu izbrauc cauri matiem un nopūšas.
- Tava tēva un Tomasa līķi atrada šodien aiz pilsētas robežām, pamestā autokapsētā. Viņus atrada pēc telefona signāla,viņi bija nošauti. Tomasam rokās bija iespiesta zīmīte.- viņš atbild, bet neskatās man acīs. Es jūtos tā, ka no manis būtu izsists viss gaiss. Mans tēvs un mans brālis, mana atlikusī ģimene, ir mirusi. Man šķiet, ka manī bija ietriekts nazis, tā rēta sāka dzīt, taču tagad atkal šī rēta ir uzplēsta un tā asiņo. Un man šķiet, ka šoreiz tā neaizvilksies. Man pār vaigiem sāk birt asaras. Vīrietis paskatās uz mani un saņem mani aiz rokas un ieliek tajā Tomasa un tēva medaljonus, kurus viņi patstāvīgi nēsāja. Es tos saspiežu plaukstā, un izdaru pāris dziļus ieelpienus un cenšos nomierināties. Es sērošu vēlāk, tad, kad viss būs galā.
- Kas bija rakstīts zīmītē?- es jautāju. Viņš paskatās uz mani un atver muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš kaut ko atrado manā sejas izteiksmē, kas liek viņam to aizvērt. Viņš izvelk no kabatas nelielu, baltu papīrīti, kas ir saņurcīts un padod to man. Es medaljonus ieliku savā kabatā un paņemu rokā papīrīti. Un tad es ieraugu, kas tur rakstīts.

MĒS ZINĀM, KA INFORMĀCIJA IR PIE JUMS, BET MĒS LIKSIM TEV CIEST. MĒS LIKSIM TEV ĻOTI STIPRI CIEST, MIRANDA, KA TU NOŽĒLOSI, KA VISPĀR ESI DZIMUSI.