Atceries mani (6)3

Izlikos, ka to nedzirdēju, un, paņēmusi savu somu, pateicos Jūlijai par vakariņām un devos ārā, kur joprojām lija. Ierāvusi galvu kapucē un pārlikusi somu pāri plecam, devos uz priekšu pa tumšo ielu, piespiezdama sevi nelūkoties atpakaļ. Neteikšu, ka tas bija viegli.

-Sema!- Olivera balss mani sauca. Tēloju, ka to nemanīju, un devos tālāk, lai apsēstos autobusa pieturā. Es zināju, ka jau labu laiku iepriekš bija aizgājis pēdējais autobuss, tāpēc man pat nebija izredžu sagaidīt jebkādu transportu. Vienkārši sēdēju zem jumta un šūpoju kājas, domādama, kā tikt uz zāli.- Vai tu maz mēdz klausīties cilvēkos?- Olivers pienāca man klāt un notupās man blakus,- Es varu tevi aizvest, kur tev vajag. Nesalsti taču te.

Es nosprauslājos, atbildot uz Olivera neizteikto jautājumu,- Kāpēc es tevi vispār interesēju?

-Tāpēc, ka tā vienkārši ir. Tu uzdod daudzus jautājumus,- Olivers nikni sacīja,- Tad jā vai nē?

-Man šķiet, ka man tā īsti nav izvēles,- es atzinos, smagi nopūšoties. Olivers apmierināti pasmaidīja,- Man tikai vajag tikt uz centru un viss.

-Uz zāli?- Olivers apvaicājās. Tas mani sāka kaitināt. Kā viņš visu zināja?- Dmitrijs teica, lai tevi savācu.

-Dmitrijs,- es nošņācos,- Nu bet protams.

-Tu tiešām mani neatceries?- Olivers mainīja sarunas tēmu, apsēžoties man blakus,- Itin nemaz?

-Nekas nenāk prātā,- atteicu, sajuzdamās kā pēdējā muļķe.- Kāpēc tu man prasi?

-Tāpēc, ka kādreiz tu par mani smējies,- Olivers teica,- Kad tu vēl biji populāra.

-Par ko tu, pie velna, tagad runā?- es nesapratu,- Es nevienu Oliveru nepazīstu!

-Lai nu paliek,- Olivers izvairījās,- Kas bijis, bijis.

-Nē,- es uzstāju,- Saki, kas ir par vainu.

-Tu savulaik biji tāda pati kā Nellija. Mats matā.- Olivers klusi sacīja,- Varbūt pati nemaz to nemanīji, bet, pirms tava māsa atbrauca, tu nebiji pati patīkamākā persona uz pasaules.

-Kā tad,-

-Nu, domā pati,- Olivers saīga,- Bet fakts kā tāds ir.- viņš atslāba,- Braucam?

Negribīgi pamāju un devos viņam līdzi uz mašīnu. pieķēros domai par to, ka, ja nu kas, es varēšu sevi aizstāvēt, un iekāpu mašīnas siltajā salonā, kas smaržoja pēc vīriešu smaržām.

-Ceru, ka, neiebilsti pret labu mūzikas gaumi,- Olivers iešķībi pasmaidīja un ieslēdza atskaņotāju, pa kuru skanēja pazīstama dziesma. Pagriezu galvu pret logu un skatījos, kā lāses slīd pa loga rūti kā sacīkstēs. Gluži kā bērnībā, kas bija gaišāka par lukturiem, ielas malās.

***

-Tu esi pārliecināta, ka vēlies gulēt uz linoleja?- Olivers kārtējo reizi pārjautāja, kamēr sēdējām mašīnā pie zāles. Pamāju ar galvu, bet neizkustējos no vietas,- Varbūt tomēr pieņemsi manu piedāvājumu?

-Nē.- es viennozīmīgi atteicu,- Man būs labi tāpat.

-Nu labi,- Olivers paraustīja plecus un bija dzirdams klikšķis, kad aizslēdzās durvis. Uzmetu viņa niknu skatienu,- Ja Muhameds nenāk pie kalna, kalns nāk pie Muhameda

-ļoti smieklīgi,- es noņurdēju, cenzdamās atvērt durvis,- Atver durvis!
-Es neesmu nekāds pūkainītis, bet es arī netaisos ļaut meitenei gulēt uz zemes aukstā telpā ar durvīm, kuras var atlauzt ar zobu bakstāmo,- Olivers teica, apgriežot mašīnu otrādāk. Sajutusi draudošās briesmas, izvilku ieroci no somas un piebāzu stobru Oliveram pie galvas.

-Griez. Mašīnu. atpakaļ.- caur zobiem izgrūdu, cenzdamās noslēpt faktu, ka man drebēja roka, kurā turēju ieroci. Olivers vēsi aptvēra stobru ar plaukstu un noņēma no sevis nost.

-Mazi bērni nedrīkst ar to spēlēties,- Olivers aizrādīja,- Liecies mierā. Es tevi vedu mājup.

-Tavuprāt, ja es gribētu tur atrasties, vai es klaiņotu apkārt!?-

-Khem, khem,- Olivers noskremšļojās,- Ož pēc Nellijas raksturiņa.

-Es neesmu viņa!- nokliedzos un pavērsu pistoli pret viņu,- Tūlīt pat izlaid mani, vai arī es tiešām izšķaidīšu tev smadzenes,- nikni draudēju, nevaldīdama pār sevi.- Es neesmu Nellija!-

-Labi, labi,- Olivers pacēla rokas,- Tu neesi Nellija. Sarunājam vienu lietu?

-Ko tad?-

-Es tevi aizvedīšu uz namiņu, kur tev būs sava istaba. No rīta tu varēsi doties, kurp vēlēsies, un es tevi zvēru nenodot,- Olivers teica, apstādinādams mašīnu. mirkli vēros viņa acīs un nolaidu ieroci,- Prātīga meitene.- viņš sacīja un atsāka braukt.- Man likās, ka tu izšausi.

-Klusē, vai tiešām to izdarīšu.- es noņurdēju un ieliku ieroci atpakaļ somā.

***

Uz rīta pusi mēs piestājām pie koka mājiņas, kas atradās pie ezera, virs kura debesis krāsojās sarkanos un rožainos toņos, kuros bija iepīts pa saules dzīparam. Skata apburta, es apstājos un ļāvu saules pirmajiem stariem apliet seju ar gaismu.

-Tev patīk?- Olivers vaicāja, pienākdams man blakus no mugurpuses,- Virs Gaujas saullēkts allaž ir visskaistākais. Kaut ko tādu nekur neredzēsi,- Olivers sacīja. Atcerējusies galveno, devos uz mājiņu, ko Olivers atslēdza un palaida mani pa priekšu,- Tava istaba ir augšā pa kreisi. Arlabunakti,- viņš atvadījās. Uzkāpu augšup pa koka dēlīšiem, kas kalpoja pa trepēm un nonācu stāvā, kas viss bija viena milzīga istaba. Uz sienas es pamanīju vārdu „OHANA”, kas bija uzrakstīts skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā.

-Ohana nozīmē ģimeni,- pie sevis klusi noteicu, apsēzdamās uz gultas.- Ja vien man tāda būtu..- skumji nopūtos. Mirkli padomājusi, izlēmu rīkoties racionāli,- Oliver!- es uzsaucu, gaidot, kad viņš atnāks. Bija šis tas jāpārrunā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-7/689945