Atceries mani (12)5

Agnese mani pieveda pie meitenes, kura izskatījās pēc mana pretstata, un kura it nemaz neizskatījās priecīga mani ieraugot. Viņa izskatījās... ne īsti dusmīga, bet neapmierināta noteikti.

-Nellija,- Agnese iepazīstināja norādot uz meiteni,- Sema.

-Nāc šurp,- Nellija noņurdēja, ejot uz mašīnu. Agnese mani pastūma viņas virzienā, neļaujot man pat apdomāties. Kad uzmetu meitenei skatienu, viņa izskatījās atvieglota. Edgara dēļ?

Apsēdos mašīnā, uzlikdama somu uz klēpja un piesprādzēju siksnu. Nellija apsēdās vadītāja vietā un izbrauca no Agneses piebraucamā ceļā ar milzīgu ātrumu. Man nācās pieturēties pie paneļa, lai pārliecinātos, ka neizlidošu no vietas. Nellijas dusmas nebija mazinājušās.

-Kāpēc tu mani ienīsti?- es pavisam klusi vaicāju. Nellija uzmeta man īsu skatienu un pievērsās ceļam,- Vai es ko izdarīju, lai tu mani ienīstu?

Nellija grieza zobus.- Jā,- viņa ļauni nosmējās,- Pirmkārt, tu piedzimi, un otrkārt, tu atgriezies mājās tieši tad, kad man iet vislabāk. Stulbā karma,- meitene sažņaudza rokas ap stūres ratu,- Es tevi labprāt izmestu tepat mežā un ļautu tev liktenim norīt, bet tētis man apsolīja milzīgu naudu, un viņa zina, ka tu esi atradusies. Un nemaz netēlo te amnēziju. Tu mani neapmuļķosi.

-Es tiešām neko neatceros,-

-Šo mēslu vari dzīt galvā citiem, nevis man, kura tevi pazīst no a līdz z,- Nellija atteica,- Es tevi nenormāli ienīstu,- viņa atteica un es pamanīju, ka pār meitenes vaigiem norit asaras, atstādamas aiz sevis melnas sliedītes,- Tu pat nevari iedomāties cik ļoti.

Izlēmu, ka klusēt ir labāk, tāpēc vienkārši skatījos pa logu, kā krita sniegpārslas. Šobrīd es, iespējams, klaiņotu kaut kur apkārt, tērpta skrandās, un nu man bija iespēja būt ģimenē. Protams, man savulaik tāda bija, bet es viņus neatceros, un par tādu greznību es atdotu visu. Tā ir, kad dzīvo uz ielas. Tu saproti, kas ir citiem, un, kā nav tev, tā vien kārojas to iegūt, bet nevari.

Nellija apstādināja mašīnu pie mājas, un, mani nepagaidot, izkāpa no mašīnas, dodamās kāda vīrieša virzienā, kuram norūca,- Savāc to kropli, aktrisi un maitu,- viņa iegāja mājā un aiz sevis aizcirta durvis. Vīrietis uzmeta man skatienu, kas izskatījās žēluma pilns. Nolēmu kādu brīdi palikt mašīnā, lai mazinās spriedze, kas mājās bija.

-Sema,- vīrietis atvēra mašīnas durvis un apsēdās vadītāja krēslā,- Meitiņ manu..

-Es jūs neatceros,- klusi sacīju, pievērzdama sev vīrieša uzmanību,- Piedodiet..

-Meitiņ, nu lūdzu, neāksties,- vīrietis sacīja.- Es saprotu, ka tev bija pusaudžu dumpinieciskuma lēkme un tādā garā, bet mēs pārdzīvojām. mēs tevi gaidījām mājās. pietiks jokoties, saulīt,-

-Bet es nejokojos,- mana balss kļuva skaļāka,- Es tiešām nevienu un neko neatceros!

Vīrietis smagi nopūtās,- Dod man somu,- viņš pasniedzās pēc somas,- Un nāc mājās. Mamma ir sagatavojusi Ziemassvētku pusdienas.- vīrietis teica un izkāpa no mašīnas. Aizvēru acis, noskaitīju līdz trīs, izpūtu elpu un izkāpu no mašīnas, lai novērtētu manas mājas.

Tā bija paneļu māja milzīgos izmēros meža ielokā. Mums pretī skrēja suns, kurš neizskatījās mīlīgs, un es instinktīvi sarāvos un atkāpos. Suns lēkāja apkārt vīrietim, priekā luncinādams asti un izbāzis mēli. Vīrs paskatījās uz mani,- Sema, tas taču ir Bonaparts. Tavs suns.

-Lūdzu,- es lūdzu,- Neļaujiet viņam nākt man klāt,-es kāpos uz atpakaļ, bet suni turēja vīrietis. Uzmetis man apjukušu skatienu, viņš satvēra suni aiz siksnas un veda uz mājas pusi. Sajutusies drošāka, spēru soļus uz priekšu, sperdama sniegu pa malām. Man gribējās maksimāli noildzināt laiku, līdz nāksies stāties pretī visiem šiem cilvēkiem.

Uzkāpu augšup pa pakāpieniem un atvēru durvis, kur viss smaržoja pēc piparkūkām. Kādreiz es šo smaržu jutu veikalos, bet nu šķita, ka tā iepinās manos matos un vairāk līdzinājās sapnim nekā realitātei.

-Samanta,- kāda sieviete, kura panācās man pretim, asarām acīs, teica,- Sema, meitiņa,- viņa pienāca man klāt un apskāva mani, izplūzdama asarās,- Tu esi mājās, manu princesīt,- sieviete smaidīja un, uzlikusi rokas man uz vaigiem, pagrieza pret sevi,- Mums tevis tik ļoti trūka,- viņa noslaucīja asaras.- Kāpēc tu nerunā, mīļā?

-Jo kuce norija mēli,- Nellija no trepjaugšas norūca. Sieviete paskatījās uz vīrieti un tad atkal uz mani, būdama neizpratnē.

-Kas Nellijai iekodis?- sieviete vīrietim vaicāja. Vīrietis tikai noburkšķēja, ka neko nezina, un nolika manu somu zemē, pats ieiedams virtuvē.- Nāc, mīļā, iedošu tev ko paēst.

Nu nopietni?

Sieviete devās uz virtuvi, bet es pagriezos pret trepēm, lai pamanītu Nelliju, kura joprojām bija noskaitusies,- Kaut tev rīklē katrs kumoss iesprūstu,- viņa norūca, nokāpdama pa trepēm, un pienākdama man bīstami tuvu klāt,- Es tevi iznīcināšu, ja tu neatklāsi, ka tu āksties, skaidrs?- viņa draudēja. –Es zinu tavas spēlītes. Aptini visus ap pirkstu, bet ne mani. Sargi sevi,- viņa atcirta un devās uz virtuvi. Apstulbusi pavadīju viņu ar skatienu un devos paņemt savu somu. Uzliku to uz pleciem, un, viņiem neredzot, izgāju ārā, apsēdos uz sliekšņa un sāku raudāt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-13/690706