Atceries mani (11)9

Nepaspēju pat atbildēt, kad Agnese aizvilka puisi prom, neļaujot man neko pateikt. Abi izgāja laukā un aiz sevis aizcirta durvis. Sajutos dīvaini, pat nevēlama, un iegāju Agneses istabā, kur piegāju pie loga, kur sniga. Atbalstīju rokas pret palodzi un centos izsekot katrai sniegpārslai, kas griezās gaisā.

Ārā pamanīju Agnesi un to puisi, un pēc žestiem izskatījās, ka abi strīdējās. Agneses seja bija noraizējusies un dusmās piesarkusi, no attāluma pat varēja, ka meitene ir tuvu asarām. Puisis turpretī izskatījās daudz līdzsvarotāks. Pirms mani kāds pamanītu, novērsos no loga un devos uz virtuvi, kur smaržoja pēc ēdiena.

Apsēdos pie galda un paņēmu rokās mandarīnu, kuru pieliku pie deguna, lai atcerētos smaržu. Ziemassvētki. Lai es neatceros gandrīz neko, zinu, ka mandarīni man asociējās ar piparkūkām, kas savukārt saistījās ar Ziemassvētkiem.. nolobīju auglim mizu un ķēros klāt našķim. Kad biju apēdusi mandarīnu, Agnese un puisis atgriezās telpā. Agnese izskatījās noskaitusies.

-Paklau...- meitene neveikli iesāka,- Es sazvanīju tavu māsu. Viņa atbrauks tev pakaļ.

-Agnese, tu tiešām domā, ka tā būs pareizi?- puisis iejaucās sarunā,- Viņa ir nupat atradusi tevi un mani. Ja viņa satiks Nelliju, nav garanta, ka viņa būs drošībā. Tu taču zini, cik Nellijas dzīve tagad ir ideāla.

-Aiztaisi muti,- Agnese viņam uzrūca, bet man uzmeta atmaigušu skatienu,- Tu taču neiebilsti, vai ne? – viņa retoriski pavaicāja,- Savākšu tavas mantas, kas te ir. tikmēr paēd.- viņa piekodināja un izgāja no telpas. Sajutos neveikli no tā, ka tas puisis uz mani TĀ skatījās.

-Sema,- viņš mīļi sacīja un ar pirkstgalu pacēla manu seju pret sevi,- Sema, tu mani atceries?- viņš pavaicāja, skatoties man acīs. Neatbildēju un puisis roku atlaida, smagi nopūšoties.- Tu vispār kaut ko atceries?- viņš cerīgi vaicāja. Paraustīju plecus un ķēros klāt ēšanai. Puiša roka aizturēja manējo un satvēra to vieglā, maigā tvērienā, izņemot man maizi no rokām.

-Paskaties uz mani,- puisis lūdza. Pievēru acis, saņemot dūšu, un paskatījos uz viņu.- Mēs kādreiz bijām kopā, Sema.- puisis teica,- Es esmu tavs draugs. Bijušais gan, bet draugs. Mani sauc Edgars,- puisis teica,- Mēs bijām kopā kopš paši sevi atceramies. Kā pāris sākām tikties vidusskolā...

-Kāpēc tu man to saki?- asarām acīm vaicāju,- Tu tagad vari man sastāstīt bleķi, un es būšu muļķīte, kas nespēj atšķirt melus no patiesības,- noslaucīju asaras no vaigiem,- Bija labāk, kad jūs mani nebijāt atraduši,- nu jau raudāju stiprāk,- Tad vismaz man bija miers. Tagad es nezinu, kam ticēt, un kam nē..-

-Paklau,- Edgars pieklusināja balsi,- Lai kas notiktu, neuzticies Nellijai,- puisis piekodināja,- Centies izturēt divas dienas. Tad es došos pēc tevis,- viņš ar acīm mani lūdza,- Lūdzu, Sema.

-Kāpēc tu dari?- es raudot vaicāju- Vai tev tā ir vieglāk?

-Es neciešu, ka tu raudi,- Edgars teica, noslaukot man asaras no vaigiem,- Un es nespēju paciest domu, ka tu varētu būt kādam citam. Kad es uzzināju, ka tu esi satikusi Oliveru...- puisis nošūpoja galvu,- Bet es tevi nevainoju,- viņš palūkojās uz mani ar cerību acīs,- Es tev palīdzēšu..

-Liec mani mierā,- es atteicu un atgrūdu krēslu no galda. Edgars satvēra mani aiz rokas un, pagriezis mani pret sevi, pievilka klāt tā, ka mūsu lūpas saskārās. Kā pazīdamās, manas rokas apvijās viņam ap kaklu, bet acis automātiski aizvērās. Puiša rokas pievilka mani sev klāt, un es aiz aizvērtiem plakstiņiem redzēju tādas kā zvaigznītes. Man vēderā viss sagriezās un, atgriežoties racionālajai domāšanai, es atrāvos no Edgara.

-Piedod man,- es atteicu,- Es.. es taču tevi nemaz neatceros.

-Toties es atceros,- Edgars joprojām turēja manas rokas,- Nekad tevi neesmu aizmirsis.

-Kāpēc tev vajag mani, ja tev ir Agnese?-

-Tāpēc, ka es pie viņas meklēju mierinājumu, ko viņa man sniedza,- Edgars atklāti sacīja,- Es nespēju paciest domu, ka tevi varētu skūpstīt kāds cits.- Edgars ar skumjām acīs teica.

-Kādas lūpas?- Agnese atgriezās telpā, turot rokās baltu somu ar rozā burtiem. Priekšmetu es pazinu.

-Tā ir mana soma,- es atteicu,- Vai ne?

-Jā, tā ir,- Agnese īgni noteica un pasniedza man somu,- Nellija jau ir ārā.- meitene mani skubināja. Dodoties uz durvju pusi, es pametu skatienu uz Edgaru, kurš mēmi sacīja „Divas dienas”. viņa acīs vīdēja solījums. 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-12/690694