Atbildes.11.1

Nākamajā reizē, kad atvērtu acis, tajās iespīdēja sopža, balta gaisma,vizraisot asaras. Es pāris reižu samirkšķināju acis un, kad vēlreiz tās atvērtu, skatam pavērās balta istaba. Es tūdaļ sāku krist panikā, bet tad manas plaušas piepildīja slimnīcas kodīgā smarža pēc ķimikālijām un nogurušiem cilvēkiem, kuri te pavadījuši jau ilgu laiku. Slimnīca. Es pagrozīju galvu. Tālāk pie loga uz mani raudzījas vēl kādas acis. Otrā pusē bija vēl viena tukša gulta un durvis. Man pretī stavēja tikai balta,tukša siena, norobežojot mani no vienalga tā, kas atradās otrā pusē.
"Kur..." kad bals nepaklausīja manai vēlmei runāt,es noklepojos un mēğināju vēlreiz.
"Kur...es esmu?"
Cilvēks gultā pie loga sakustējās un mierīgi sniedza man atbildi:"Tu esi slimnīcā.No tā,ko es dzirdēju,tu esot iekļuvusi avārijā."
"Kas man vainas?" pacēlu segu un nopētīju sevi. Apsējs ap ribām.
"Man nav ne jausmas. Es aiziešu kādu pasaukt..." izrādījās tā bija sieviete mammas gados.
Paga, kur tad ir mana mamma?
"Vai pie manis kāds ir bijis?" vaicāju.
"Vēl ne,"viņa attrauca un pazuda manam redzeslaukam.
Pēc desmit minūtēm sieviete atgriezās ar ārsti un medmāsu viņai pie sāniem.
Ieraugot mani, ārste pielika soli, lai pārvarētu attālumu starp mums un satrauca uzacis.
"Kā tu jūties?"
Es brīdi padomāju, un tad visas vainas sāka likt par sevi manīt:"Man mazliet sāp galva. Es jūtu, ka kaut kas nav īsti lāgā ar manu sānu...Un uz augšu kāpj vienalga kas bija pēdējais, ko apēdu."
Ārste noteikti palocīja ar galvu.
"Kas ir pēdējais, ko tu atceries?" izmeklēšana turpinājās.
"Es kaut ko atcerējos, tas lika maz zaudēt kontroli, un es...attapos guļam kājām gaisā savā mašīnā,"
Medmāsa ielika man mutē termometru.
"Labi. Tagad sāksim ar to, ko zinu es. Tev ir padziļa brūce sānā no kaut kādas mašīnas atlūzas. Tavas muguras lejasdaļā atradām brūci, kas varēja rasties tikai no šprices. Vai gribi mums pateikt, kā tu pie tādas tiki!?"
"Es neatceros!" automātiski izspēru atbildi,bet,o,jā,es atcerējos gan.Tik skaidri,ka skudriņas noskrēja pār manu saburzīto augumu.
Ārste aizdomās ieskatījās manās acīs, bet neko neatrazdama, novērsās.
"Tu šeit esi jau diennakti. Mums vajag kontaktēties ar taviem vecākiem. Vai tu zini viņu numurus?"
Es nosauca mammas numuru. Ārste, nobeidzot sarunu, paziņoja,ka mamma drīz būs. Varēju iedomāties mammas nikno, bet tai pat laikā, noraizējušos sejas izteiksmi.
"KAS ar tevi notika?!"
"Mammu, ar mani viss ir kartībā. Pagaidam,"
Viņa palika nopietna:"Ka to saprast- pagaidām?"
Man nebija, ko zaudēt:"Man ir nepatikšanas. Es devos glābt tos cilvēkus,un..."
Mamma kļuva par toni sarkanāka. Es jutu viņas dusmas briestam.
"Tu darīji,ko?! Kur tu pazaudēji savu pātu? Vai tad skaidri un gaiši netika izteikts, ka tu, bērns, tur neko nevari pasākt?"
Mammas pacelta balss lika arī man uzkliegt:"Un vai tad skaidri un gaiši netika izteikts, ka es, bērns, nesēdēšu rokas klēpī salikusi?!Viņi ir pelnījuši samaksāt par savu krāšņo ieceri palīdzēt! Un es viņiem sniegšu šo samaksu. Es zaudēju vienreiz. Nu un? Tu biji tā, kas iemācīja nepadoties, mamm!"
"Jā...Nepadoties uz lietām, kuras ir reālas! Tu grasies doties pašnāvības misijā! Vai tu neapjēdz, ka šī kompānija ir spēcīgāka par mums...par tevi?!"
Mamma bezspēcīgi noplātīja rokas.
"Man ir astoņpadsmit. Man ir vielga, ko tu saki! Es savu esmu pateikusi. Ja ne tu, ne tiesa nevar man palīdzēt, tas nekas. Es esmu pieaugusi un zinu, ko daru. Un, ko darīšu,"noskaldīju, sakrustojot rokas uz krūtīm.
Mamma sagrāba savu somu un kā viesuļvētra izbrāzās no palātas, atstājot mani un manu istabasbiedreni divatā. Viņas lielās acis bija piekaltas man.
"Kas?"noprasīju.
Sieviete tikai papurināja galvu un atkal pievēsās logam, ko, šķiet, bija piešķīrusi sev kā privātīpašumu. Iedomājos ,ka, ja es pieietu pie loga pa to paraudzīties, biedre mani pa to izmestu.
×××
Es biju gatava jau pirms stundas, bet jau divdesmit minūtes nespēju atiet no spoguļa. Šī bija diena, kad mamma devās uz manu skolu, lai ziņotu skolotājiem ,ka esmu dzīva un vēlos atsākt mācības, kas bija tīri meli. Mamma to darīja ar mēķi, lai novērstu manu uzmanību un brīvo laiku no institūta iznīcināšanas, bet viņa stipri maldījās, ja domāja, ka skola mani apturēs.
Es biju atguvusi savas atmiņas...bet ne visas. Es atcerējos pašus spilgtākos savas dzīves momentus-tā es to izsecināju,jo pie manis neatgriezās ne dzīve skolā, ne grāmatas, ko esmu izlasījsu vai jebkura maltīte ar ģimeni. Un visi citi sīkumi palika miglā tīti. Kā jau minēju, skola bija tajā sarakstā, neskatoties uz to, ka man šodien tajā bija jātrgriežas...Es nopētīju sevi no galvas līdz kājām jau simto reizi, pārliecinoties, vai tiešām esmu izdarījusi pareizo izvēli apģērba ziņā. Tagad bija rudens vidus-laiks, kad uz laikapstāķļiem nevarēja paļauties. Rupji adītais džemperis no zila diega derēja labi. Ja spīdēs saule,tā nebūs tik silta, lai man kļutu karsti. Un, ja nespīdēs, es nenosalšu. Zilās bikses labi saskanēja ar džemperi. Matus es izvēlējos sapīt bizē, kas krita man pār plecu. Mamma jau bija darbā, paļāvusies uz mani,ka es tiešām patstāvīgi aizeju uz skolu. Un nu bija ideāls laiks to darīt, ja negribēju nokavēt, bet tad es atcerējot par Ernu, puisi, kuru es izsūtīju bēgt, bet nepateicu, uz kurienu, ne kur viņš atradās...Kā es tā varēju? Jau nu viņš ir apmaldījies un zaudējis prātu? Kā, lai viņu tagad atrod?! Raizes un uztraukums mani slīcināja neziņas dziļajos ūdeņos. Bet mani gaidīja skola. Es noskrēju lejup pa kāpnēm, uzmetu somu plecos, atvēru durvis un, pārsgeiguma ķerta, iekliedzos.
Erns stavēja manā priekšā ar platu smaidu uz lūpām, izskatīdamies veselīgāks nekā jebkad.
"Cilvēks,kurš mani izglāba! Es beidzot tevi atradu, Ešlij!"
"Tu...tu mani pazīsti?"es izmocīju vārdus pār lūpām.
Viņš joprojām smaidīja:"Aha."
"Aha,"es atkārtoju."Un kā tu jūties?"aizdomas, ka kaut kas ar puisi nav īsti lāgā, mani nepameta.
"Ar mani viss būšot ok, tā ārsti teica. Vai tu kaut kur iesi? Es gribēju parunāt..."Erna skatiens apstājās pie manas mugursomas un mājas atslēgām man rokā.
"Jā, iešu gan. Neskatoties uz visu, mani gaida skola! Bet tev taisnība...mums vajadzētu aprunāties,"
"Varbūt pēc skolas? Es tevi te sagaidīšu...?"
"Izklausās pēc plāna. Atā!"es pametu ar roku un sāku skriet. Nekad nebiju domājusi, ka skriešu uz skolu...
Es domāju, ka dīvainā gaisotne un skatieni man tiks veltīti tikai ienākot pa skolas durvīm, bet es maldījos. Skolas stāvlaukums bija pilns skolnieku, kuri pārtrauca savu darbību, tiklīdz ieraudzīja mani. Es noliecu galvu un ieķēros ciešāk somas lencē uz pleca. Es gāju cauri bariņam tievu meiteņu, kuras bija sasēdušās ap sarkanu auto. Vienai no viņām no rokām izkrita lūpukrāsa. Tā lēnām pa asvaltu atripoja tieši pie manām kājām. Es, gribēdama izpalīdzēt, pacēlu to un aiznesu meitenei. Viņa savu skatienu nenolaida no manis, pat stiepjot roku pēc lūpukrāsas. Tiklīdz priekšmets bija ārā no manas plaukstas, es steidzos turpināt savu ceļu. Stāvlaukums nebija tik traks-tikai skatieni, kas bija spoku ieraudzīšanas vērti. Bet es nevarēju viņus vainot...teorētiski es esmu spoks. Es atcerējos. Atcerējos liesmas ap sevi. Kā tās ēda manu miesu, pārvēšot mani pīšļos. Un man nav ne jausmas, kā viņi pīšļus atkal pārvērta par tik pat kā neskartu cilvēku...Jā, brīnumlīdzekļi bija viņu lauciņš, bet piecelt mironi...?!
Savukārt, pēc stāvlaukuma sekoja skolas telpas-vieta, kur skatieni sasaucās ar vārdiem...
"Tev nevajadzēja būt mirušai...?"jautājums palika gaisā karājamies- tam netika sniegta atbilde.
"TU esi mirusi!!"
Es tikai turpināju iet.
"Nevar būt! Vajadzēja ticēt spokiem, kad ome lika!"
"Paga...es dzirdēju, ka viņa uzsprāga,"
"Kā tu vari būt dzīva...?"
Es apgriezos ap stūri, bet viss turpinājās.
"No kurienes tu atgriezies-elles vai paradīzes?"
Tas bija pats debīlākais, ko es biju dzirdējusi. Bet pirmā klase tika sasniegta-angļu valoda.
"Mūsu klasē ir atgriezusies viena skolniece. Ešlija Džounsa,"skolotāja deva mājienu, ka man jāpieceļas kājās.
"Vai tu, lūdzu, nevarētu dot mums kādu informāciju, kas ar tevi notika?!"skolotāja iedrošinoši uzsmaidīja, bet mani tas sadusmoja.
"Lai es jums stāstīt visu, ko pārdzīvoju, lai tikai apmierinātu jūsu ziņkāri?! Nē, paldies! Vai es drīkstu sēsties?"
Aplaidu skatienu klasei. Katrs acu pāris bija ieurbies manī, meklēdams jebkādu informāciju, kā narkotikas, kas ļautu viņiem iemigt. Katrs no viņiem bija iekrampējies solu malās, gaidot, kad es kaut ko teikšu, vai skolotāja mani pierunās to darīt. O, nē .Ne šodien...Nekad.
"Ešlij, mums ir jāzin, kas notika, lai varam tevi saprast un palīdzēt!"skolotāja turpināja savu dziesmu. Žēl gan, bet es nebiju tik viegli uzpērkama.
"Jūs, ļaudis, kas iegrimuši savā ego, nevarētu mani saprast pa, ja gribētu. Un man nevajag palīdzību. Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā!"noskaldīju un apsēdos savā vietā.
Skolnieki vīlušies atslāba, bet acis joprojām ignorēja klasi un skolotāju. Likās, ka mana mugura deg no jauna.
Otrais starpbrīdis bija visīskākais no visiem. Tā kā visiem bija svarīgi paspēt uz nākamo stundu, gaiteņos valdīja beznoteikumu satiksmes plūsma, un es netiku ievērota. Ļaudis tika grūstīti un spiesti pie sienām, pēdas tika nomītas. Ak, nelaime, bet es biju viena no tiem, kuriem vajadzēja tikt tālāk par blakus klasi. Es ar plaukstu sargāju savu brūci sānā un līdu cauri cilvēku pūļiem. Taču viena sekunde, kad noņēmu plaukstu, lai noņemtu matu šķipsnu no sejas, un kāda elkonis no visa spēka ietriecās tieši manā brūcē, kura tik tikko bija sākusi dzīt.Es iekliedzos, bet satiksmes troksnī, mans kliedziens bija kā peles pīkstiens. Piešāvu roku pie sāna un nokritu ceļos, bloķējot kādam ceļu. Tā es tur sēdēju, līdz gaitenes izkliedējās un noskanēja zvans. Ļoti, ļoti sāpēja...Tad kāds pacēla manu zodu. Es sastapos ar noslēpumainām,zaļām acīm.
"Es zināju, ka es kādu pagrūdu pārāk spēcīgi..."puiša balsī skanēja tīra nožēla.
"Nekas. Es biju tā, kas neuzmanījās,"nočukstēju, jo ne uz ko vairāk es nebiju spējīga.
"Ak, Dievs...Ko es tev nodarīju?!"tagad nožēlu nomainīja bailes.
"Neko nopietnu,"
Viņš nenoticēja un bez brīdinājuma pacēla mana džempera malu, atklājot pārsēju, kas mirka jaunās, svaigās asinīs. Nolādēts! Tas bija jau sācis dzīt!
"Es tev to izdarīju?!"bailes nomainīja šausmas...un, iespējams, panika.
Es iesmējos:"Ne taču! Pirms pāris dienām es cietu auto avārijā. Tu tikai iebliezi pa nesadzījušu brūci. Paskat, ap mani grozās vienas vienīgas nelaimes!"
Puisis atlaida manu džemperi un paskatījās uz mani. Es smaidīju.
"Tas nav smieklīgi!"viņš nopietns noteica."Lūdzu, lūdzu piedod!"
"Piedots un aizmirsts!"
"Es palīdzēšu tev piecelties!"puiša spēcīgās rokas mani viegli uzcēla stāvus un tūdaļ balstīja.
"Paldies. Mana brūce noteikti būs jāšuj no jauna ,kas bija nežēlīgs process, starp citu, bet tā nav tava vaina, ka es atnācu uz skolu, neesot vēl īsti vesela. Tā kā es neuzticēšu sevis lāpīšanu skolas medmāsai, un šī stunda jau ir nokavēta, kā būtu, ja tu man atlīdzinātu ar kompānijas sastādīšanu?"es pat nepaspēju reaģēt uz to, ko es tikko pateicu? Kas ar mani notika? Kāpēc, lai kāds gribētu kavēt savu laiku pavadot to ar spoku?!
Atbilde mani pārsteidza nesagatavotu:"Protams! Ejam uz teātra zāli."
"Tieš-šām? Tu gribi palikt divatā ar spoku?"es neslēpu savu izbrīnu.
"Es ar tevi esmu pavadījis divatā jau desmit minūtes,"viņš uzsmaidīja."Un tu neesi spoks- es nevaru savu roku ielikt tev cauri..."
"Ha-ha!"es atbildēju ar sarkasmu, bet tomēr sasmīdināta.
Mans mistiskais ievainotājs un glābējs palaida mani pa priekšu, atverot durvis uz plašu zāli ar sarkaniem aizkariem, kuri aizklāja skatam sktuvi. Tad es piefiksēju, ka nezinu, kā manu ievainotāju/glābēju sauc.
"Ēm,kā tevi sauc?"es nervozi uzmetu skatienu uz blakus gājēju. Viņš iesmējās.
"Piedod. Esmu Sems. Tu esi Ešlija, vai ne?"
"Tā pati..."
Sems ar vieglu kustību uzleca uz skatuves un palika sēžam, šūpinādams kājas pāri malai. Es apsēdos viņam pretī skatītāju pirmajā rindā.
Viņš brīdi skatījās uz mani, it kā meklēdams manu stāstu, bet tad neko nenoskaidrojis, tomēr uzdeva jautājumu.
"Tātad...kā tas notika, ka tu atkal staigā mūsu vidū?"
Un pirmo reizi man nebija, ko atbildēt. Es nezināju, ko atbildēt. Ko drīkstēju atklāt un, ko ne, sevis pašas labā.
Pamanījis, ka es jau labu laiku neesmu sniegusi atbildi, puisis atmodināja mani:"Hei, vai tev viss labi?"
Jautājums izskanēja patiešām no sirds ar domu,tiešām noskaidrot, vai ar mani viss ir labi. Tas mani pārsteida. Šo jautājumu ar tādu pašu izskaņu līdz šim man bija uzdevusi tikai mamma. Dzirdēt to no sveša cilvēka bija...patīkami.
"Ēm, jā, viss kārtībā...Es tikai nezinu, ko drīkstu citiem stāstīt un, ko ne...Līdz šim neesmu ne ar vienu citu runājusi, kā tikai ar saviem vecākiem un advokāti..."
Sems iedrošināja:"Neuztruacies, es tevi savainoju, esmu parādā uzklausīt tevi un pēc tam turēt muti ciet! Sāc ar mazumiņu. Sāc ar to, kā tu šobrīd jūties attiecībā uz to, kas ar tevi notika!"
Es brīdi padomāju...un tad es biju gatava sāku izkratīt savu sirdi pa visam svešam cilvēkam. Bet es jau nemaz nezināju, vai viņš ir svešs...Jo es vēl joprojām daudz ko neatcerējos.
"Vai tu mani pazini pirms es pazudu?"izspēru jautājumu negaidot.
Sems uz acumirkli izskatījās...nobijies?Tad atkal jau bija saņēmis sevi atpakaļ jautrajā, izpalīdzīgājā tēlā.
"Jā, mēs sēdējām blakus ķīmijā,"kaut kas netika pateikts līdz galam, un tas lika šaubīties- uzticēties, vai nē?
"Kad atgriezos, man nevienas pašas atmiņas par manu dzīvi. Es biju kā balta lapa. Tagad pēdējo notikumu dēļ, pie manis atgriezās manas dzīves spilgtākie brīži. Es esmu jau aizķēpāta lapa...Un tomēr balta. Jo es neatceros visu!"
"Aizķēpāta? Kāpēc ne izkrāsota?"Sems ziņkārīgi palūkojās uz mani.
Es izdvesu nopūtu, smagu un bezspēcīgu:"Jo bez pārējām atmiņām es esmu...esmu izsista no sliedēm? Nezinu, ko darīt, kā runāt ar cilvēkiem! Es neko nezinu! Kad es biju pie viņiem ,es atļāvos domāt, ka esmu drosmīga, bezbailīga, mana dzīve bija interesanta un notikumiem bagāta. Tagad no drosmes manī nav ne miņas! Tagad es esmu bespēcīga, izmisusi un nobijusies! "
Pieķēru asaru slīdam lejup manu vaigu. Es to noslaucīju, izliekoties, ka tā tur nav bijusi. Sems noleca no skatuves un trīs platiem soļiem šķērsoja attālumu starp mums.
Viņš ieņēva vietu man blakus, sagriežoties tā, lai būtu pret mani:"Gribi zināt, ko es domāju? Es domāju, ka tu es drosmīga! Tu runā ļoti mīklaini, un man joprojām nav skaidrs,kas ar tevi notika, bet, ja tu pēc tā visa esi atradusi laiku atgriezties skolā, kur uz tevi lūkojas kā zombiju...manās acīs tu esi bezgalīgi drosmīga!"
Manā sejā parādījās smaida atblāzma, un Sems to pamanīja.
Neatlika nekas cits, kā turpināt sarunu:"Paldies...Es negribu izklausīties pēc tādas, kura ar saviem pārdzīvojumiem iegūst uzmanību. Es negribu izklausīties pēc mis nevainojamās..."
"Es taču teicu,ka tavs stāsts netiks publicēts!"
"Tu droši vien zini, kā es nomiru? Vilcienā. Bet izrādījās, ka ir kāds, kurš varēja mani atdzīvināt...turot mani iespundētu baltā istabā, man to neapzinoties. Tad es atradu savu ceļu atpakaļ realitātē un izbēgu, atstājot citus aiz muguras. Man nebija ne jausmas, kur esmu, cik man gadu, kas pa gadsmitu. Es ieraudzīju savu labāko draudzeni, bet izrādījās, ka viņa mani redz pirmo reizi dzīvē. Nonākot mājās, sekoja otrais trieciens. Es uzzināju, ka mani vecāki ir izšķirušies, man ir patēvs un pusmāsa. Un tad es pieņēmumu lēmumu iet pēc patiesības un abildēm, nevis paņemt laiku un atgūties. Tas ir viss, ko es atļaušos teikt...Piedod!"
"Tātad tu esi zombijs...?"Sems bija nopietns bez gala. Es jau grasījos iebilst,bet tad es sapratu,ka viņš bija pārāk nopietns.
Es nogrozīju galvu:"Jokdaris!"
"Vai tu dabūji savu patiesību?"
"Jā,"
"Un, ko tagad?"
Es pacēlu galvu un ļauni uzsmaidīju:"Tagad laiks dabūt atriebību!"