2

 34  0

Te nu viņa stāvēja. Pie koka, pie tā koka, kur viņi parasti satikās. Citiem tā bija tikai liepa, bet tikai viņiem diviem - kas vairāk. Pazīdama viņa gaumi, jaunā sieviete bija uzģērbusi sarkanu kleitu, skaistās, maigās pēdiņas bija iespiestas pārāk šaurās kurpēs, jo liela kāja sievietei nepiestāvot. Viņa ielūkojās rokas pulskstenī, bija pagājusi tik minūte kopš iepriekšējā skatiena šai visai ierastajā priekšmetā, ko bija saņēmusi kā dāvanu. Šī dāvana gan daudz prieka neraisīja, - tas jau sen zināms, ka pulksteni dāvināt nedrīkst, tad var nākties piedzīvot šķiršanos. Jā, laiks vilkās neierasti ilgi, bet tā jau ir daļa no mīlestības burvības, jo tikai mīlestība spēj likt pat laikam, kas mūs neglābjami tuvina beigām uz mirkli ritēt lēnāk. Tīri neviļus rokas sniedzās pēc spogulīša, it kā aiz ieraduma, it kā aiz vajadzības. Kad viņa tajā ieskatījās, ieilgusī miera sajūta pagaisa. Kā tas ir iespējams? Viņa bija aizmirsusi pašu galveno - nokrāsot lūpas sarkanas. Steidzīgi tika pārbaudīts rokassomiņas saturs, bet nekā - lūpu krāsa, liekas, pazudusi. Viņa vēlreiz pārskatīja visus priekšmetus, nekā, neviens no šiem krāmiem nevarēja palīdzēt novērst problēmu. Arī līdz veikalam ir tālu, bet viņš būs jau tuvākajās minūtēs pie šīs necilās liepas. Tad prātā uzvirmoja ideja. Viņa paņēma kāju skuvekli. Tad ar manikīra šķērītēm izskrūvēja mazo skrūvīti, kas žileti turēja pie kāta. Viņa sagrāba žileti starp diviem pirkstiem, kreisajā rokā turēdama spogulīti. Jo tuvāk žilete atradās lūpas kaktiņam, jo ātrāk sāka pukstēt sirds. Bet izvēles jau nebija. Viņa aizvēra acis, cerēdama, ka tas mazinās bailes, bet bailes negrasījās atkāpties. Turklāt, kā ar aizvērtām acīm redzēsi, kur griezt? Asmens spīdīgā virsma izskatījās draudīga un sāpīga. Lūpas taču ir tik jūtīga vietiņa. Kreisās rokas pirksti sažņaudza spogulīti vēl ciešāk, bet labā roka trīcēja. Jā, tagad viņa saprata, kāpēc tik daudzos romānos mīlestību saista ar sāpēm. Viņa saņēma visus savus spēkus un izgrieza pašā lūpas kaktiņā. Asmens iegāja viegli, tas grieza maigos audus kā gaisu. Tad asiņainais asmens piezemējās uz zemes, jo labās rokas pirksti bija jāatbrīvo nākošajam solim. Ar asarām acīs, viņa piespieda pirkstu maigi pie asiņojošā lūpas kaktiņa. Ar pirkstu viņa sāka krāsot lūpas, vispirms augšlūpu, tad apakšējo. Asinis pilēja, sasmērēdamas zodu un kaklu. Par lielu atvieglojumu, somiņā netrūka kosmētiskās vates, kas mainīja savu krāsu no sterili baltas un mīlestības krāsu. Pēc procesa, viņa pavērās spogulītī un saskatīja tajā visdabiskāk krāsotās lūpas, kādas vien iztēle spētu uzburt. Viņam tas noteikti patiks. Šī doma lika viņas asiņainajām lūpām savilkties neviltotā, laimes pildītā smaidā...

Komentāri 2

0/2000
Viņai ir garīgās problēmas... Plus ja grib griezt varēja vnk īsu asu griezienu pirkstā, kā diabētiķiem ņem asins paraugu 3 reizes dienā, kas ātrāk sadzīst un mazāk sāp...
 1  0 atbildēt
Priekškam uz randiņu ņemt līdz skuvekli? 😄
 0  0 atbildēt