Asinssarkanais Mēness 21

Es atgūstos no tā, ka vairs neelpoju. Kad atsāku jūtu kā manās plaušās tiek iedurta adata, taču es zinu, ka sāpes pāries, tāpēc piespižu sevi iet tālāk.
Nezinu, cik ilgi biju gulējusi, taču ārsts teica, ka vēl nedaudz un maniem apsaldētajiem pirkstiem un degunam būtu bijusi nepieciešama amputācija. No tā laika es neko neatceros, bet bildes ar manu melno degunu un pirkstgaliem, kā arī ar dažādu nokrāsu zilumiem uz sejas un ķermeņa liek vēl joprojām neticēt, ka tā biju es.
Vispār brīnumaini bija tas, ka mani vispār kāds atrada. No ārstu sacītā, mani atrada divi puiši, kas netālu esošajā pieturā dzēruši alu un pudeles metuši upītē. Kad vienam bijis plunkšķis, bet otram ne, viņi paspīdinājuši ar mobilajiem telefoniem gaismu un ieraudzījuši mani.
"Beidz par to domāt."- es klusi sev saku un manu sirdi pārņem tas, ko es visu laiku biju centusies apspiest.BAILES.
"Nolādēts!"-es dusmās kliedzu.
Kad ar mani tas notika, man bija 15 un viņam 19.
1 gads slimnīcā!
1 gads ārstējoties mājās,lak pilnīgi atgūtu savu fizisko veselību!
3 gadi, lai es morāli atgūtos!
3 gadi, lai atgūtu zaudēto vakarskolā un samierinātos ar spitālīgās statusu!
Kad uzzināju, ka VIŅA tētiņš ir spējīgs advokāts, kas savam dēliņam ir panācis piecu gadu cietumsodu un atbrīvošana notika jau pēc trim par labu uzvedību, es pabeidzu skolu un pazudu no šīs pilsētas, lai 2 gadus nodotos atriebības alkām.
Es biju nonākusi pie VIŅA ģimenes mājas un izvilkusi nazi devos pie mašīnu riepām un tad pie galvenajām durvīm.