2. Nodaļa.
Gulēju savā gultā un jutu, ka spēki manī ieplūst. Es varētu ar vienu rokas vēzienu sašķaidīt to pašu naktsskapīti un nejust sāpes.
Tomēr tajā pašā laikā jutu,ka mans ķermenis sasalst un siltajā istabā kļūst karsti. Klaudijs paskatījās uz mani.
-Zinu, ka tu mani dzirdi. Drīz tu varēsi būt brīva. Tici, tev patiks.- jā, Klaidij, arī tevi es novākšu. Vari neuztraukties.
Man kļuva arvien karstāk un karstāk. Es jutos smaga un viegla reizē. Es nevaldīšos. Visi mirs.
*
Stīvums atkāpās no maniem kauliem un es pakustināju pirkstus. Mani zobi kņudēja Pārbraucu ar mēli pār tiem. Zibenīgi pielecu kājās, un Klaudijs gandrīz nokrita no krēsla.
-Oho! Tu gan esi strauja!
-Ko tu gribēji?- atiezu ilkņus smaidā -Esmu taču vampīre, vai ne?
-Kuru nogalināsi pirmo?
-Man liekas, ka tam vajadzētu palikt manā ziņā.
-Tikai apvaicājos!- Klaudijs pacēla rokas kā padodoties. Ja viņš domā ko izjaukt...
Visu redzēju kā parasti. Tikai dzirde un oža.
Dirdēju VISU! Kā kaimiņu suns ēda pusdienas, kā Līnas mājā mamma lamājās, jo Līnai atkal neesot bijis mājasdarbs.
Oža man bija kā ultra-sensors. Galvenais ko tas uztvēra- asiņu saldā smarža.
Jutu kņudoņu rīklē. Laiks pusdienot. Metos uz durvīm.
-Kur tu...
Klaudijs nepaspēja pabeigt, jo jau pēc pāris sekundēm biju otrā pilsētas galā. Uzlecu uz kādas sarkanīgas ķieģeļu būves un gaidīju.
-Ko tu domā?- Klaudijs jau atradās man blakus.
-Es. Gribu. ĒST !!!- Norēcos un metos pakaļ kādam puisim, kurš laikam devās pie draugiem. Viņš smaržoja gana labi.
Puisis iekliedzās, es pasmaidīju un atiezu ilkņus. Asinis plūda manā rīklē. Man patika, kā vārīgais ķermenis raustījās agonijā.
Auksta roka uzgūla man uz pleca.Nolāpītais Klaudijs! Ar roku notrausu asinis no sava zoda un lūpām.
-Kas?!?
-Tu uzvedies kā dzīvnieks!
-Tevi tas nepārstiedz? Tev tā nebija?- Pavēros sarkanīgajās acīs, kuras vērās manās brūnajās. Vēlāk tās pieplūdīs ar asinīm, taču tagad vēl nebija zaudējušas savu agrāko krāsu. Biju jutusies brīva, taču Klaudijs grib mani iespundēt būrī? Tad kāda jēga mani pārvērst?
-Bija, taču domāju, ka būsi savaldīgāka, kā es. Laikam jau biju labākās domās par tevi.
Man bija vienalga, ko viņš par mani domāja. Galvenais ka biju brīva. Tagad pie mana plāna. Tas ir nedaudz mainījies. Vispirms nogalināšu nesvarīgākos radus un " draugus ". Ilja, Anna un Sigs mani jau gaidīs. Viņiem būs bail un es viņus kādu nedēļu pamocīšu.
Traucos uz okeāna pusi. Došos uz Rio. Vienmēr esmu vēlējusies redzēt melnās panteras. Tagad es no tām barošos! Vēl viens joks! Vai vampīrisms kaut kā padara labāku homora izjūtu?
*
Biju šķērsojusi Atlantijas okeānu. Tagad biju kaut kur Rio. Vai kādus 200 km uz ziemeļiem? Varbūt dienvidiem? Nezinu.
Līdz okeānam bija nomācoši garlaicīgi. Viss redzēts, dzirdēts, sagaršots... Pie tam man sekoja Klaudijs. Viņš centās man ieskaidrot, ka man jāpaliek Eiropā. Es viņam iespļāvu indi sejā un pazudu okeānā. Pēc tam nebiju viņu redzējusi.
Okeānā lielākā delikatese bija delfīni. Lai gan tur to nebija daudz, tie bija izcili. Pa ceļam redzēju kādu vampīri. Rižā uz mani nolūkojās ar pavērtu muti. Man bija vienalga, es izbāzu mēli un aizšāvos tālāk. Pēc pāris stundām biju Rio.
Nebija tā kā biju iztēlojusies.Rio bija pilsēta ar pavisam parastiem cilvēkiem. Tikai tagad sāku redzēt savādāk. Zināju, ka ir nakts, taču nekas krāsu spektrā nemainījās. Rio naktis bija vēsas, to redzēju pēc tā, ka vietējie bija tērpušies jaciņās. Vēl viens vampīrs uz mani dīvaini paskatījās. Zināju, ka viņš ir tāds kā es, jo nedzirdēju sirdspukstus.
Viņš sāka lēni un nez skaņas kustēties uz manu pusi. Garais augums slējās taisns un spēcīgs, kamēr es sarāvos arvien mazāka un mazāka. Nevilšus atiezu ilkņus. Svešais pasmaidīja. Nu jau viņš bija pavisam tuvu.
Puisim varēja būt ap 17 gadu... Viņš bija garš, nedaudz kārns un bāls, Acis kā jau viesiem bija iesarkanas. Laikam puisis bija " jauns" jo acīs vēl zaigoja zaļgani lāsumi. Tumšie mati slējās gaisā kā tālvadības pults antenas, un likās izstarojam bērnišķību.
-Man likās, ka esmu tāds vienīgais...- vampīrs nomurmulēja. Es izbiedēta viņā noraudzījos. Kas viņam padomā?
Bīstamais zēns panācās tuvāk.
-Ei, kur tu paliki?!- dīvaini... Nekur nebiju gājusi... Vai nav vienalga? Izdevība ir jāizmanto! Es aiztraucos mežā. Laikam jau vampīrs to dzirdēja, jo jutu, ka man seko.
Skrēju bez skaņas, taču jutu, ka puisis tālu neatpaliek. Lapas sitās man sejā, taču tas likās mierinoši... Mīksti. Mēness citkārt būtu visu padarījis ēnainu un baisu, taču es biju noteicēja. vismaz pirms uzradās tas otrs. Tagad vairs nebiju medniece bet gan medījums. Klaudijs bija stāstījis, ka daži vampīri nogalina viens otru prieka pēc. Laikam viens tāds man sekoja. Pieliku soli, un jutu, ka uzbrucējs atpaliek. Sāku skriet vēl ātrāk, lai viņš nepārdomātu. Palikt Rio vairs nebija droši.
