http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-10-dala/665932
Asiņainā roze 11. Daļa
„Ksenij, klausies meitiņ, ir nopietna problēma” tētis nervozi spaidīja dažādus kloķus kaut kādai neizprotamai ierīcei. Vēlējos pagriezties, bet nespēju, kaut kas man neļāva.
„Saproti, radās tāda maza ķibele ar izgudrojumu, nesatraucies sirsniņ, tētis kādu laiku nebūs mājās, tikai Ksenij sargā grāmatiņu par džungļu tīģeri Maliasu, tā ir ļoti svarīga.” viņam tecēja sviedri un viņš uztraukti turpināja spaidīt to ierīci.
„Tēti! Kas notiek?” jautāju, bet viņš neatbildēja, un nemaz nepaskatījās uz mani. Šķita, ka viņš nedzird. Mēģināju paiet uz priekšu, bet nespēju. KAS NOTIEK?! Kaut kas sāka dauzīties. Tētis uztraukti uzmeta skatienu tajā virzienā, un tad sāka sist un lauzt to ierīci.
„Tēti,” klusu nočukstēju. No labās puses ielauzās vairāki cilvēki. Tētis neatkāpās no ierīces, un turpināja to dauzīt. Atnācēji bija vairāki melnā ģērbti cilvēki, viņi sagrāba tēti.
„Liekat viņu mierā! Hey, dzirdat? Liekat viņu zemē” kliedzu. Neviens nepievērsa man uzmanību. Kļuvu dusmīga, un no visa spēka centos doties uz priekšu. Kāds vīrs paskatījās uz manu pusi un sāka nākt man virsū. Nobijos un nezināju ko darīt. Viņš apstājās tieši man priekšā un paņēma blakus stāvošo cirvi. Es nespēju neko izdarīt. Vīrietis atvēzējās un sita. Sāku kliegt. Gaidīju, kad sajutīšu sāpēs, bet es neko nejutu. Vienīgi nu es spēju pakustēties. Pagāju malā un redzēju kā vīrietis atkal atvēzējas un sit. Viņš nesita man, viņš sita kaut kādam teleportam līdzīgam priekšmetam. Skrēju pie tēta. Es biju nolaidusi no viņa tikai īsu mirkli skatienu, bet nu es attapos, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem. Viņa galva bija atdalīta no ķermeņa. Pieskrēju pie tēta un notupos ceļos. Es raudāju cik vien man bija iekšā. Galva bija apgriezta otrādāk, ar seju uz leju. Vēlējos vēl vienu reizīti ielūkoties viņa sejā, bet tiklīdz saskāros ar viņa galvu mani pirksti izgāja tai cauri. Momentāli atrāvu rokas. Mēģināju to izdarīt vēlreiz, bet mani pirksti izslīdēja cauri kā spokam.
„Tu – sacērt gabaliņos, tu – iekur ugunskuru” tas pats vīrs, kurš dauzīja dīvaino priekšmetu nokomandēja. Kāds cits vīrs, nē puika– jauns, ap trīspadsmit gadiem atnāca un paņēma tēta galvu. Nespēju saprast, kāpēc es nespēju nevienam pieskarties. Tas mazais puika likās pazīstams. Viņš jau bija paņēmis nazi un sācis sagriezt tēti gabalos. No galvas izņēma smadzenes un acis tika rūpīgi atdalītas. Es trīcoši noskatījos tajā visā. Es jau biju sapratusi, ka viņi mani ne dzird, ne redz. Pieliecos pie tēta galvas, kura visa bija asinīs un uzspiedu neredzamu spoka skūpstu uz vaiga. Ieskatījos puikas sejā. Viņa seja pauda ciešanas, un tad man pieleca, kāpēc viņš šķita tik pazīstams. Mani pārņēma zosāda. Viņš paskatījās uz augšu, tieši manās acīs. Viņam pār vaigu pārtecēja asara. Viņš skatījās tieši manās acīs, un pēkšņi es sapratu – viņš mani redz. Neviens cits mani neredzēja, tikai viņš.
---- pamodos----
Es pielecu sēdus. Es biju sasvīdusi un nevienmērīgi elsoju, manas acis bija saraudātas. Tur viņš stāvēja – mana tēta uzšķērdējs. Atstutējies pret durvīm un noliecis galvu, stāvēja Kristers.
„Nāc man līdzi” viņš nomurmināja. Es baiļu pilna viņu uzlūkoju.
„T-tas nebija tikai sapnis, vai ne?” drebelīgi jautāju. Viņš pagriezās un skumji mani uzlūkoja. Man vajag saprast kas šeit notiek. Piecēlos kājās un sekoju Kristeram.
Nu drīz visi jau sapratīs patieso stāsta tēmu :)) Tad jau redzēs kā kuram patīk :)) Nebrīnos, ja gadīsies pazaudēt kādu lasītāju, jo diemžēl šis nebūs tipisks pusaudžu stāsts ;)) Tiem kuri nesaprata visu sapratīsat nākamajā :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-12-dala/666384
