Labrīt, Labdien un Labvakar visiem spokiem, spocenēm un spocēniem. Klāt ir februāris un viss kas man personīgi ir prātā - nedarbi, nedarbi un vēlreiz nedarbi. Jo es neesmu noskaņots salavecim pantiņu skaitīt , lai dabūtu to, ko vēlos. Padomā ir vēl vesela kaudze ar dzejoļiem, kas šobrīd tikai prātā kaut ko perinās, jo esošajai tematikai ir izšauts pulveris un pat ja tā arī nebūtu, esmu sapratis pa šiem gadiem vienu lietu - ka pat, ja es iemācītos no galvas visus latviešu valodā vārdus, tad ar to tik un tā būtu par maz, lai uzrakstītu, to ko reāli gribas uzrakstīt. Lai nu kā, patīkamu lasīšanu un klausīšanos.
Tālu, aizmirstā klusumā
šķietamā mierā rāmā
Stāv sievietes siluets,
mirdzot kā rets dārgakmens
Miglas un zvaigžņu apskauts,
kam pašam kustēties nav ļauts
Gaidam pienākam jaunu dienu
un iespēju satikt to vienu
No kura smelties dzīvību,
lai sāktu darīt labu
Taču nakts nekādi nebeidzas,
jo līdz sirdij Saules stari nesniedzas
Bet mūzika pamazām noklust
un taureņi lēnām sāk pazust
Tā gaida viņa joprojām,
vilinot mani ārā no čaulām
Es varu pienākt klāt tuvāk,
bet viņa pazūd miglā dziļāk
Tomēr es šo siluetu pazīstu
un viņas priekšā savas vēlmes atzīstu
Jo tomēr smagi ir ap dūšu
vērot, kā plīst viņas sirds pušu
No ilgām būt mīlētai
nepievēršot uzmanību katrai lietai
Kas varētu padarīt viņu gaišāku
un sirdij vēl tuvāku
Viņa tur klīst kā nomaldījusies,
kā pingvīnu bērns svešumā aizmirsies
Gribētos viņu apķert un samīļot
nevienam svešās rokās neatdot
Bet laiks ar vēja spārniem
lidinās pāri mākoņiem
Meklējot katru izdevību uzbrukt
liekot cerībām un priekam noplaukt
Gandrīz kā pērnā gada ziediem,
kam sals pārskrējis pāri gariem soļiem
Atgādinot par tiem cilvēkiem,
kurus reiz saucām par mīļajiem
Kamēr mūsu ceļi nešķirās
un durvis ciet neaizvērās
Bet mīlestība nepalika par pasaku,
ko vien retais neuztver kā joku
Jo Dzīve ir īsa pārāk,
lai prasītu no viņas ko mazāk.
