Nu ko lai saka... beigas 
Pirmā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ar-manu-sievu-notiek-kaut-kas/797946
Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ar-manu-sievu-notiek-kaut-kas/799078
"Ja tu šo atradi, piedod..."
Es pārstāstīju lapaspusi, neatklājot, cik lielā šokā biju. Vai šis ir viss? To nav iespējams pārtraukt? Vai tādēļ Natālija bija tik sargājoša? Vei viņa saprot to, ka var pēkšņi zaudēt 'māsām'? Kā Natālija mani izglāba todien mājā? Vai viņa ar 'māsām' tiešām runāja? Mana sirds sitās tik strauji. Es nevaru zaudēt savu sievu, viņa man bija viss. Kad es palūkojos ārā pa logu, sapratu, ka krēslo, es gandrīz visu dienu lasīju šo grāmatiņu. Kad atgriezos mājās, es nezināju, ko darīt. Izlēmu, ka izjautāšu Natāliju par šo grāmatu, kaut arī tā neizklausījās pec vienas no labākajām idejām, tobrīd man nebija citas izvēles. Kad es atgriezos, Natālija steidzās pie manis, atvainojos par aizkavēšanos. Mēs paēdām vakariņas, pēc tām Natālija jautāja, vai es vēlos mazliet palūkoties zvaigznēs kopā ar viņu. Ņemot vērā visas pēdēja laika dīvainības, es jutos gandarīts, ka kopā atkal varēsim padarīt kaut ko normālu.
''Atceries, kā mēs kāpām uz kopmītņu jumta, tikai lai lūkotos zvaigznēs?'' Natālija jautāja, pagriezdamās pret mani.
''Jā, protams, taču es palikšu pie tā, ko teicu jau toreiz - man nevajag zvaigznes, kad varu skatīties uz tevi,'' es atbildēju.
Natālija sāka raudāt, es sapratu, ka viņa zina, kas notiek. Tonakt es devos pie miera, apņemdamies nākamajā rītā izjautāt Natāliju. Es pamodos 2:45, naktī, jo Natālija klusām skūpstīja manu pieri. Izlikos, ka guļu, līdz dzirdēju viņu nokāpjam pa kāpnēm. Klusām sekoju viņai. Tad es ieraudzīju Natāliju pie ārdurvīm, ar koferi rokā. ''Mīļā, kas notiek?" es izsaucos.
Viņa pagriezās pret mani, ar asaru pārpildītām acīm: "Man ir jāiet...vienkārši jāiet...lūdzu..."
"Natālij, es visu zinu!"
"Nē, tu nezini... Es 'viņām' lūdzu, lai ņem mani, liet tevi mierā!!" viņa kliedza.
Tagad es biju tiešām uztraucies: ''Natālij, ko tu izdarīji, kā tu mani izdabūji no tās mājas? Lūdzu, esi godīga... uzticies man".
Viņa noslīdēja uz grīdas: "Es viņām lūdzos, lai liek tevi mierā. Es esmu cīnījusies pret viņām tik ilgi. Pusi no laika, es pat nezinu, kas valda pār mani. 'Viņas' piekrita. 'Māsas' liks tevi mierā, ja padošos viņām. Tagad ir par vēlu. Es savā prātā vairs necīnos, esmu devusi 'viņām' kontroli pār savu ķermeni. Bēdz. Bēdz. Bēdz," kad viņa teica pēdējos vārdus, es sāku pamanīt izmaiņas manas sievas balsī. ''BĒDZ!!'' viņa kliedza, ar piķa melnām acīm. Natālijas galva sāka pagriezties, smīns parādījās. Pulkstenis aiz manis rādīja tieši trīs naktī.
Tas, kas notika tālāk, iespējams bija trakākā lieta, ko dzīvē biju darījis. Taču pēdējos mēnešos biju kļuvis daudz drosmīgāks, kā agrāk visa mūža garumā. Kad mana sieva piecēlās, es skrēju un apskāvu viņu. "Mīļā, es zinu, ka tu tur esi, tur iekšā, zinu, ka tu mani sargāji visu šo laiku, tagad ir mana kārta. Atgriezies pie manis, Natālij, atgriezies šeit. Tu esi stiprāka par viņām, cīnies. Cīnies dēļ manis. Cīnies dēļ mums. Es tevi mīlu. Es nespēju dzīvot bez tevis,'' Es aizvēru acis, turvēju viņu pie sevis. ''Atceries zvaigznes, atceries kā mēs tās vērojām vakarnakt, atceries kā mēs uz tām skatījāmies vairākus gadus atpakaļ. Es vēl joprojām domāju, ka tavas zaļās acis ir skaistākas par visām zvaigznēm kopā". Šajā adrenalīna pārpildītajā brīdī es turpināju runāt par mūsu visdārgākajām atmiņām, līdz sajutu asaras uz sava pleca. Es saņēmos, un paskatījos uz to, ko apskāvu. Acis bija spilgti zaļas, asaru pilnas. ''Piedod...'' viņa teica. Un tā mēs tur stāvējam, es viņu turēju pie sevis.
Pēc visa notikušā, es sapratu, cik ļoti baidījos no pasaules, es bijos no briesmoņiem savā prātā, domāju, ka mans patvērums bija Natālija, visu šo laiku es nenojautu, ka viņa cīnījās pret kaut ko daudz baisāku. Viņai mani tagad vajag vairāk, nekā jebkad, es tikai tagad es spēju to ieraudzīt. Es esmu sapratis, ka man jācīnās par to, kas man tik ļoti rūp. Es sapratu, ka brīdī, kad Natālija deva 'māsām' kontroli pār savu ķermeni, 'viņas' kļuva viegli ievainojamas. Kaut kāda veidā, būtnes ir iesprostotas Natālijā. Dzīve vairs nav normāla, taču man ir vienalga. Kamēr man ir Natālija, viss būs labi. Ir pagājusi apmēram nedēļa, kopš lietas sāk atgriezties vecajās sliedēs. Es reizēm naktīs pamostos, paskatos uz Natāliju, redzu viņu ar tām piķa melnajām acīm, kad es saņemu viņas roku, acumirklī tās pazūd, zaļās acis atgriežas. Spilgtākas, kā jebkad.
