Līdz slimnīcai mēs atbraucām ātri. Visu ceļu es kodu sev lūpā, lai nesāktu kliegt aiz sāpēm. Es zināju, ka dzemdības būs sāpīgas, bet pat nenojautu, cik ļoti sāpīgas tās var būt.
- Viss būs labi, Nikij. - Viktors visu laiku atkārtoja. Un es vienmēr viņam uzsmaidīju. Man galīgi negribējās, lai puisis satraucas vēl vairāk.
Jau pie ieejas mūs sagaidīja ārsti, jo Viktors piezvanīja Danielm un paziņoja, ka sākas dzemdības.
Pagāja piecas mokošas stundas, kuru laikā es izjutu briesmīgākās sāpes manā mūžā. Taču visu to laiku man palīdzēja domas par Viktoru. Es atcerējos viņa seju, skaistās acis, zemo balsi. Prātā atsaucu mūsu skūpstus, apska'vienus un strīdus. Jā, mēs bieži strīdējāmies, bet ļoti ātri salīgām. Taču tas nenozīmēja, ka mēs nesaderējām kopā. Viktors bija mana perfektā otrā pusīte un es nekad nevienu nemainītu pret viņu.
Pēc dzemdībām mani pārveda uz palātu. Es ļoti lūdzu ārsti, lai pie manis atved Viktoru un atnes mūsu meitiņu. Laikam sieviete bija informēta par manu veselības stāvokli, tāpēc uzreiz to atļāva.
Es atlaidos mīkstajos spilvenos un gaidīju, kad palātā būs divi man vistuvākie cilvēciņi. Vispirms ienāca Viktors. Viņa seja īemirdzējās priekā, kad puisis ieraudzīja mani dz;ivu. Protams, ka viņš domāja, ja esmu dzīva tagad, tad izdzīvošu arī tālāk. Taču es pati jutos tik vārga un bezspēcīga. Mans finišs vairs nebija tālu. Pie dzīvības mani turēja tikai viens. Gaidas. Es gaidīju, kad varēšu ieraudzīt savu meitiņu.
Un tad jau viņu satītu ienesa palātā. Mana burvīgā mazulīte tika ielikta manās rokās. Viņa gulēja. Mazā sejiņa bija tik mierīga. Es uzspiedu savai meitenītei uz mazā degungaliņa buču. Viņa bija tik līdzīga mums ar Viktoru. Mans deguns, bet viņa mute... Un manas acis, kuras pēkšņi atvērās. Manas jūraszilās acis, kuras mani redzēja pirmoreiz, bet jau vērās manī ar mīlestību.
- Es tevi mīlu. - dūdoju un piecēlos sēdus. Viktors mūs abas apskāva un noskūpstīja manu pieri. Es jutu, ka tā bija valga no sviedriem.
- Ņem viņu, Viktor, un sargā. Es jūs abus mīlu. - čukstēju. Viktors gribēja kaut ko teikt, bet es uzliku pirkstu viņam uz lūpām. Es jutu, kā laiks aiztek man caur pirkstiem. Bija palicis pavisam maz.
- Tu padarīji manu dzīvi gaišāku. Tu devi man cerību sirdī. Tu biji mana dzīves jēga Viktor. Es tevi mīlu. - nočukstēju un piekļāvos viņa lūpām. Mana seja izplūda smaidā un es biju mierīga.
*** Viktors***
Viņa mani noskūpstīja un es atbildēju, bet drīz es viņu vairs nejutu. Nikas te vairs nebija. Un mana dzīve kļuva tukša. Es lūkojos uz mīļotās meitenes ķermeni un no acīm mēmi sāka birt asaras. Un tad man rokās kaut kas sakustējās. Es palūkojos lejup un ieraudzīju savu meitu. Savu mazo knoseklīto. Es saktījos viņas jūraszilajās acīs un jutu, ka Nika ir tepat. Viņa nav nekur aizgājusi.
Kārtīgi noguldīju savu mīļoto uz spilvena un nsokūps'tīju viņas pieri.
- Es tevi mīlēsu mūžīgi. Tu kļuvi par manu sapni. - es nočukstēju un vēl joprojām raudādams izgāju no palātas, rokās nesot vienīgo dzīvo būtni, kas vēl turēja mani pie dzīvības. Manu meitu.
