Pēc sešiem mēnešiem.
Malkoju karstu tēju un skatījos pa logu. Tad pametu skatienu uz baltajām lapām un pildspalvu, kas stāvēja uz galda. Es rakstīju atvadu vēstules, bet nezināju, ko lai saka. Visi vārdi pēkšņi šķita tik pliekani. Taču man tas bija jāizdara. Vismaz tādā veidā man ir jāpasaka viņiem, cik pateicīga es esmu. Man ir jāatvadās vēstulē, jo dzīvē es varu vairs nepaspēt. Ar roku glaudīju savu milzīgo vēderu un tad sajutu, kā mazulīte man iesper.
Atcerējos, kāda bija sajūta, kad es sajutu pirmo spērienu. Toreiz es biju tik laimīga. Savā dzīvē es nekad nebiju plānojusi tik agri kļūt par māti, apprecēties. Tāda sajūta, ka pēc tam, kad uzzināju, ka man palicis tikai pusotrs gads, mana dzīve tika paātrināta. Es kļuvu par māti un sievu. Ak Dievs, cik es biju jauna. Un tomēr jutos tik pieaugusi. Laikam tieši šī slimība lika man pieaugt. Tā lika man vēlēties atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu. Ne tikai atmiņas, kas izbalos.
Godīgi sakot, šis bija labākais laiks manā mūžā. Visu laiku es zināju, ka man atlcis pavisam maz. Taču man bija it kā dota otra iespēja dzīvot. Es varēju izlabot savas pielaistās kļūdas. Tādu bija daudz.
Man bija iespēja salabt ar māsu. Mēs vairs nebijām tik tuvas kā pirms Ričarda, bet tagad viņa vismaz centās mani atbalstīt. Tāpat kā mamma. Viņas abas centās padarīt manus pēdējos dzīves mēnešus labākus. Un viņām tas tiešām izdevās. Zinu, ka īstenībā Elīza un mamma neatbalstīja manu grūtniecību un kāzas, bet viņas to pieņēma. Kurš gan gribētu strīdēties ar cilvēku, kurš drīz mirs?
Man tika dota iespēja atrast tēvu un mazu māsiņu. Viņu es iemīlēju no visas sirds. Šajā mazajā meitenītē es redzēju savu meitu. Vismaz tādu es viņu iedomājos: jautru, aktīvu, atsaucīgu, mīļu, bet asprātīgu. Žēl, ka es nekad nepazīšu savu meitiņu. Biju daudzus vakarus raudājusi par to, bet tad samierinājos. Galvenais, ka viņa dzīvos. Arī tēvs mani atbalstīja un palīdzēja. Bija tik jauki just mīlestību no viņa puses. Visu šo laiku man viņa pietrūka, bet es biju pārāk bērnišķīgi stūrgalvīga un tēloju aizvainojumu. Labi, ka vismaz tagad es spēju pārkāpt tam pāri un spert soli pretī tēvam.
Taču galvenais ir tas, ka es satiku savu mīlestību. Viktors bija mans īstais un vienīgais. Pat ne tāpēc, ka man fiziski vairs nepietiktu laika kādam citam. Nē, viņš tiešām bija vienīgais, kuru es spētu mīlēt. Un to neizmainīja mana slimība. Patiesībā, es tāpat būtu viņā iemīlējusies. vēlāk, kad pieaugtu morāli. Taču tagad es raudāju par to, cik tuvs šis cilvēks man bija. Viņa dēļ es izjutu neaprakstāmas sāpes un ciešanas, bet tās visas atsvēra viens puiša skūpsts. Es zinu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, paliekot kopā ar Viktoru. Agrāk es baidījos, ka viņš cietīs pēc manas nāves, jo viņam būs aplikušas tikai sāpīgas atmiņas. Es baidījos ļaut viņam sev pieķerties. Taču tagad es zināju, ka Viktors to pārcietīs. Viņš būs stiprs mūsu meitas dēļ. Tieši šīs mazās meitenītes dēļ viņš nepadosies.
Domājot par Viktoru es atcerējos savas kāzas. Tās nebija greznas vai plašas. Patiesībā, tajās bijām tikai mēs abi, mūsu ģimenes, Zane, Raivo un Kristers. Taču es biju tik laimīga, kads beidzot varēju saukt Viktoru par savu vīru. Es atcerējos to sejas izteiksmi, kāda bija Viktoram, kad viņš ieraudzīja mani baltajā kleitiņā. Tā bija īsa un mežģīņota. Es negribēju sev garu baltu kleitu. Man patika tieši tā. Es atcerējos mīlestību puiša skatienā. Un atcerējos to, cik ļoti mīlu viņu.
Tagad atskatoties uz savu dzīvi, es zinu, ka daudz ko varētu paveikt citādāk. Es zinu, ka man vajadzēja salīgt ar Lanu, bet es nespēju. es nespēju norīt aizvainojumu par to, ka viņa tim viegli noticēja kādas intrigantes meliem. Vai tad tāda būtu īsta draudzene? Viņa neredzēja, cik man ir slikti. Ka man kādz ir vajadzīgs. Ne reiz Lana neuzrunāja mani kopš balles. Bet es viņai piedodu, jo es varu saprast šo meiteni. Es nemaz nebiju viņai tik tuva, lai viņa kaut ko pamanītu. Jo es pati nevienam neļāvu sev tuvoties. Es biju kā ieslēpusies savā čaulā. Varu saprast to, ka Lanai vienkārši apnika mans vēsums pret viņu. Bet es tāda vienkārši biju. Patiesībā, man visu laiku pietrūka draudzenes kaitinošo jautājumu. Vienkārši viņas balss. Es viņu patiesi biju pielaidusi tuvāk kā citus. Taču ne pietiekami tuvu.
Pār vaigiem man sāka tecēt asaras. nebiju domājusi, ka tas ir tik grūti.
Atvadīties.
Taču tagad manā prātā viss bija nostājies savās vietās. Pārdomājot savu dzīvi, es visu saliku pa plauktiņiem. Tagad vārdi paši nāca man prātā un es aši paķērusi lapas un pildspalvu sāku rakstīt.
Kad biju pabeigusi, es ieliku pierakstītās lapas atvilktnē un ieliku atvilktnē. Viktors vēstuli drīz atradīs. Tikko aizvērusi atvilktni es sajutu asas sāpes vēderā.
- Viktor!- es skaļi iesaucos.
- Nu, Nikij? - Viktors satrauks ieskrēja istabā.
- Sākās. - klusi noteicu un jutu, kā Viktors mani paceļ uz rokām un nes uz mašīnu.
