local-stats-pixel fb-conv-api

Ar cerību sirdī (34)4

143 0

Es nebiju domājusi šodien likt jaunu daļu, bet jūs mani pierunājāt. :)

- Nē! - no visa spēka iekliedzos un piecēlos sēdus gultā.

- Tas bija tikai sapnis. - atvieglota čukstēju. No acīm bira asaras. Es pat nezināju vai sāku raudāt pamostoties, vai sāku jau sapnī. Bet tam nebija īpašas nozīmes. Galvenais bija tas, ka ar Viktoru viss bija labi.

Stop. Un ja nu nebija? Nē, tādu domu es pat nepieļaušu. Ar viņu viss ir kārtībā.

Tajā brīdī istabā ieskrēja Iveta.

- Nika, tu kliedzi? - viņa satraukta jautāja.

- Piedod, ka pamodināju. Tas bija tikai briesmīgs sapnis. - vainīgi pasmaidīju. Man šķita, ka pēc šiem vārdiem sieviete aizies prom, bet viņa pienāca pie manis, apsēdās gultā un apskāva mani.

- Tu taču zini, ka vari man uzticēties. - viņa pasmaidīja.

- Paldies, Iveta. - atbildēju. Es nekad nesaucu viņu par tanti. Man šī sieviete bija Iveta. Tā es viņu saucu jau no piecu gadu vecuma.

Paskatījos pulkstenī un izbrīnījos. Bija jau deviņi. Nolēmu, ka vairs negulēšu un cēlos augšā.

- Tu vēl gulēsi? - jautāju tantei.

- Nē, man jāiet uz darbu. - viņa bēdīgi noteica. Es sāku smieties, jo zināju, ka sieviete tēlo. Viņa dievināja savu darbu un vienmēr priecājās, didoties uz darbu.

- Es pagatavošu brokastis. - noteicu un gāju uz virtuvi, lai sataisītu maizītes un uzsildītu kafiju. Es pati gan to nedzēru, jo tā likās negaršīga. Tik rūgta. Fui.

- Vispār es kavēju. Maizītes apēd pati, bet kafiju gan jāizdzer. - Iveta ielēja karsto dzērienu termoskrūzē un izgāja no mājas.

- Atā! - nobļāvos pa visu māju un dzirdēju, kā aizveras durvis. Bet tad mājās iestājās klusums. Dīvaini.

Pēc brīža sapratu, ka tagad Zanei vajadzēja nākt lejā. Nevar būt, ka mans bļāviens viņu nepamodināja.

Nolēmu tomēr uziet augšā uz māsīcas istabu, lai pārliecinātos, ka viņas tur nav. Nu ja, istaba bija tukša.

Uzrakstīju meitenei īsziņu, kurā jautāju, kur viņa ir. Visdrīzāk pie Kristera, bet nu vajag pārbaudīt. Tomēr es nezvanīju, lai nejauši nepatraucētu. To iedomājusies, es mazliet pasmīnēju.

Pēkšņi man sagribējās saldējumu. Nokāpu atkal uz virtuvi un izvilku no saldētavas valriekstu saldējumu. Mmm, mans mīļākais.

Taču no saldējuma neatvairāmās garšas baudīšanas mani atrāva zvans pie durvīm.

Atvēru ārdurvis un ieraudzīju Viktoru. Viņam rokās bija maigi rozā rozes. Manas mīļākās puķes.

Man gribējās mesties viņam ap kaklu. Tik priecīga es biju, redzot, ka ar puisi viss kārtībā. Taču tad es atcerējos vakardienas notikumus, un atkal sajutos mazliet aizvainota.

- Nika, piedod man. Es vakar uzvedos tiešām pretīgi. Es saprotu, ka tu vienkārši uztraucies par mani. - Viktors lūdza man piedošanu un sniedza burvīgo pušķi.

Es nezināju, ko atbildēt, tāpēc vienkārši apskāvu viņu.

- Ejam pie manis? - puisis jautāja.

- Nu labi, tikai man jāpārģērbjas. - uzsmaidīju un aizskrēju uz savu istabu. No skapja izvilku baltu krekliņu un baltas šortas. Kājās uzvilku laiviņas un matus izlaidu. Tad skrēju lejā pie sava mīļotā.

- Ejam? - pajautāju ielikusi savu roku viņējā.

Aizslēdzu durvis un noliku atslēgas puķupodā zem lielas lapas. Ja kas, tad šīs mājas iemītnieki zinās, kur meklēt atslēgas.

Pie Viktora mājas, puisis apstājās.

- Pagaidi te mazliet, labi? - viņš mazliet saspringts lūdza. Kapēc viņš satraucās? Vai kaut kas notika?

- Nāc iekšā. - pēc brīža puisis iznāca no mājas un atkal saņēma mani aiz rokas. Viņš uzreiz veda mani uz viesistabas pusi.

Tur ieejot, es noelsos. Viss bija tik skaisti sakārtots. Istaba bija tumša, jo bija aizvilkti tumšie aizkari. Bet uz grīdas un galdiņiem, un plauktiem bija daudz degošu svecīšu.

- Te ir vienkārši burvīgi. - izteicu.

- Zini, es padomāju par tiem vārdiem, kurus es tev teicu. Man liekas, to vajag labot. - Viktors noslēpumaini pasmaidīja.

- Ko? - es nesapratu, ko viņš ar to domāja.

- Nika, vai tu kļūsi par mau sievu? - puisis nometās uz viena ceļa un izvilka sarkanu samta kastīti. Tajā bija brīnišķīgs gredzens.

Taču es neskatījos uz to. Es neskatījos arī uz svecīšu liesmām vai vēl vienu rožu pušķi, kas parādījās puiša rokā.

Es skatījos tikai viņa acīs. Brūnajās, man tik mīļajās acīs, kurās dejoja vairāku svecīšu liesmiņu atblāzmas.

143 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Viņam bija YOLO uzprasīšu vai būs mana sieva?
0 0 atbildēt
Paldies.
0 0 atbildēt

Es gribu tevi pierunāt uz vēlvienu daļu. emotion

0 0 atbildēt