Ar cerību sirdī (19)1

Rokā es vēl joprojām turēju zāļu recepti. Kārtīgi salocīju to un iebāzu jakas kabatā. Izejot ārā un ieelpojot svaigu gaisu manas domas nepalika skaidrākas. Jutos kā pa miglu. Lēni gāju uz sava motocikla pusi un nonākusi pie tā apstājos. Man vajadzēja pabūt vienai. Es vēl nebiju apjēgusi līdz galam šo divu vārdu nozīmi. Un man bija bail no tā brīža, kad tie sasniegs manu apziņu. Tajā brīdī man vajadzēja būt vienai. Nebija neviena, kas saprastu mani šajā situācijā. Un bija tikai viena vieta, kur es varēju palikt viena.

Apsēdos uz motocikla un trakā ātrumā braucu uz pludmali. Bija tāda vieta, kuru zināju tikai es un Kaspars-mans lielais brālis. Taču viņš pat nav Jūrmalā. Jau gadu brālis dzīvo Rīgā savā dzīvoklī. Tāpēc man nebija jābaidās, ka es varētu viņu tur nejauši satikt. Iegriezu motociklu mazajā pludmalītē, kuru aizsedza koki. Braucamrīku atstāju turpat pie meža beigām. Visas kustības bija tik apātiskas, trulas. Es jau jutos kā mirusi. Taču jutu, ka tūlīt es salūzīšu.

Pamazām mana apziņa noskaidrojās.

- Es miršu. - čukstēju. Šie divi vārdi šķita tik biedējoši.

- Es miršu, miršu. - atkārtoju. No klusa čuksta vārdi pārvērtās kliedzienos. No acīm izsprāga asaras un es nokritu ceļos. Aizsegusi seju ar plaukstām es raudāju. Man bija tik ļoti skumji. Es taču varētu vēl tik daudz paspēt izdarīt. man būtu ģimene, bērni... Taču tagad... Tikai pusotrs gads. Un tad manis vairs nebūs.

Un mamma. Viņa taču to zināja. Jau divas nedēļas viņa to slēpa no manis. Kāpēc? Vai tiešām viņa tā gribēja mani pasargāt?

Palika tumšs, bet es to neievēroju. Kad jutu, ka vairs nav aasaru, tikai šņuksti, es pacēlu acis un ieraudzīju zvaigznes. Tās tik skaisti atspīdēja jūrā. Šo skatu varētu baudīt visu savu dzīvi. Pareizāk sakot, atlikušo pusotru gadu. Un kas būs pēc tam?

Es nedzirdēju klusos soļus. Sapratu, ka neesmu viena tikai tad, kad man apkārt kāds aplika rokas. Pagriezos uz atnācēja pusi, bet tumsā nevarēju saskatīt viņa seju. Bet tāpat bija skaidrs, kas viņš ir.

- Nikij, kapēc tu te sēdi? - Kaspars man jautāja. Man negribējās atbildēt. Es pat nezinu, vai gribu vispār runāt.
- Tas ir dēļ slimības? - viņš jautāja nesagaidījis manu atbildi. 
- Tu zināji? - es šokēta paskatījos uz brāli. To uzreiz pārmāca aizvainojums. 
- Vai tiešām to zināja visi izņemot mani? - es iebļāvos. 
- Nomierinies, mamma man to pateica vakar. Un es uzreiz braucu šurp pie tevis. - brālis mani nomierināja. Es atkal jutos bezspēcīga. Tā kā toreiz Ričarda dēļ. 
- Braucam mājās? - Kaspars man jautāja. Es tikai viegli pakratīju galvu. 
- Es negribu tur tagad būt. - klusi atbildēju. Es vienkārši nevarēju redzēt mammu. Cilvēku, kurš gribēja noslēpt manu slimību. 
- Kur tad tu gribi iet? - viņš jautāja. 
- Nezinu. - paraustīju plecus. Pati izbrīnījos par to, cik klusa un vārga ir mana balss. 
- Labi, nāc. Es tevi aizvedīšu pie sevis. - Kaspars pacēla mani uz rokām un aiznesa uz mašīnu. Es gribēju teikt, lai paņem motocillu, bet zināju, ka neviens to nepaņems. 
Es atlaidos mašīnas mīkstajā ādas sēdeklī un aizmigu. 
No rīta pamodos brāļa gultā. Viņš bija apskāvis mani. Paskatījos uz viņa mierīgo seju un mazliet pavērto muti. Miegā viņš ir tik jauks.  Viņš izskatījās gluži kā bērnībā. Mazliet pasmaidīju, bet tad acīs sariesās asaras. Gluži vienkārši atcerējos, ka man vairs nav daudz laika, lai pavadītu to ar viņu. 
Ja šī doma, mani apbēdināja, tad nākamā satrieca pavisam. Es iedomājos, cik sāpīgi būs Viktoram, ja viņš man pieķersies vairāk. 
Pār vaigiem atkal sāka līt asaras. Es jutos tik vāja raudot. Tomēr, lai cik dīvaini tas neliktos, šajās asarās es guvu spēku un atbalstu. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir iespējams. Man vienmēr šķita, ka asaras padara tikai vājāku. 
Taču šajās asarās radās dzelžaina apņēmība.