Ar cerību sirdī (14)0

No rīta pamodos ar sāpošu galvu. Man negribējās celties, bet modinātājs tikai zvanīja un zvanīja. Pirmoreiz man gribējās izšķaidīt to pret sienu. Taču es ar smagu nopūtu cēlos un gāju uz vannasistabu. 
Auksta duša noņēma miegainību un galvassāpes. Slaukoties dvielī, es atcerējoa tos rītus, kad uz skolu cēlos ne gluži ar prieku, bet ar ilgām pēc pārmaiņām. Jā, es gribēju, lai kaut kas izmainās. 
- Apsveicu, Nika, tu sagaidīji pārmaiņas. - nomurmināju un izvilku no skapja apakšveļu, melnus džinsus un melnu džemperi. 
Ieraudzījusi sevi spogulī, es šausmās noelsos. Man nekad nav paticis tas, ko redzēju spogulī, bet šodien es izskatījos īpaši traki. 
Uz vaigiem vēl varēja redzēt asaru pēdas. Vēlreiz iegāju vannasistabā un noskaloju seju. Nu jau bija labāk. 
Virtuvē es apskāvu mammu un paņēmu ābolu. Es negribēju, lai viņa lieki uztraucas. 
Izejot no mājas, iemetu ābolu somā un iegāju garāžā. Tur jau stāvēja mans melnais skaistulis. 
- Es ilgojos. - nočukstēju un apsēdos uz motocikla. Uz skolu braucu ātri. Varbūt par daudz ātri, bet es to neievēroju. Es izbaudīju braucienu. Pie pagrieziena uz skolu es nobremzēju, bet man vairāk kā nekad gribējās pabraukt garām. 
- Nē, tu nerīkosies kā vārgule, Nikij. - klusi nočukstēju un iegriezos stāvvietā. Atradu vietu tuvāk skolas ieejai un noparkojos. 
Ieejot klasē uzreiz redzēju, ka man atkal būs jāsēž ar Viktoru. Apsēdos viņam blakus un ieliku ausīs austiņas. Ieslēdzu telefonā mūziku un līdz stundas sākumam klausījos roku. 
- Varbūt tu mani uzklausīsi? - Viktors mazliet aizkaitināts jautāja. 
- Tev ir ko teikt? - vēsi pajautāju. Iekšēji es nopriecājos. Man padevās būt aukstai. 
- Paklau, piedod, par vakardienu. Tu visu pārprati. Tas nebija tā kā tu padomāji. - viņš sāka savu banālo tekstu. 
- Izlaidīsim to tekstu. Aizmirsti to, kas bija. - mazliet garlaikoti noteicu. Sirds dziļumos man gribējās tam ticēt, bet es nedrīkstēju. Es biju par lepnu. 
- Tu tiešām esi gatava to aizmirst? - puisis cerīgi jautāja. Pēc šī jautājuma man gribējās viņam sist. Vai tiešām viņam vēl nepietika? Vajadzēja atšūt vēl vienu meiteni? 
- Es jau aizmirsu. - samelojos. Es par to domāju. Nepārtraukti. 
- Tiešām? Tad varbūt aiziesim kaut kur šodien? - Viktors bija atvieglots. Nu nē, tas nebūs tik viegli. 
- Es teicu aizmirst to visu. Visu, kas starp mums bija. - atkal biju uzlikusi vienaldzības masku. Mani biedēja tas, cik pierasta man tā likās pēdējā laikā. Man likās, ka ar Viktoru es varēšu būt es pati, bet viņš mani tikai sāpināja. 
Tagad puiša sejā bija pārsteigums. Es vairs nevēlējos turpināt sarunu, tāpēc atkal sāku klausīties mūziku. Austiņu es noslēpu zem izlaistajiem matiem. 
Pārējās stundās es varēju sēdēt viena. Šodiena bija veiksmīga diena. Piektdiena. Un rīt es viņu neredzēšu. Tas pat sagādāja prieku. Un tomēr, es gribēju būt viņam blakus. Par spīti tam, ka puisis mani izmantoja, lai tiktu vaļā no draudzenes. 
Pēc stundām es pirmā izskrēju no klases un uzreiz aizbraucu prom. Es negribēju nevienu satikt. 
Mājās izpildīju dažus mājasdarbus, lai šajās divās brīvdienās vairs nedomātu par skolu. Tad es iekritu gultā un klausījos mūziku. 
Pusčetros es atcerējos par treniņu. Man bija precīzi pusstunda, lai atbrauktu uz trasi. 
Vispirms es sev pagatavoju dažas sviestmaizes, kuras lēni apēdu, un tad pa piecām minūtēm aizbraucu uz trasi. 
Tur jau bija savākušies visi izņemot Gati. Ignorēdama Viktora skatienu es devos pie Raivo un Kristera. Viņi bija cilvēki, kuri mani nesāpinātu. Bet Viktors... Noriju kamolu kaklā un mazliet uzsmaidīju draugiem. Smaids sanāca samākslots, bet es centos. Es centos būr stipra.