Apsēstā Braidvūdas Muiža #2 [Murgi]2

Pēc neilga brīža es sēdēju pie galdiņa nelielā kafijas veikaliņā. Šī vieta ir ļoti mājīga un man patīk pavadīt brīvo laiku šeit. Lai arī veikaliņš ir mazs, apmeklētāju ir diezgan daudz.
Viktors sēdēja man pretī un mums abiem priekšā stāvēja "esspresso".
Galdiņš atradās blakus milzīgam logam un es vēroju leduspuķes, kas uz tā izveidojušās.
Viktors strādā šajā veikaliņā jau divus gadus. Viņš vienmēr ir apgalvojis, ka tas nav darbs, bet gan vaļasprieks. Viņam jau kopš bērnības patīk komunicēt ar cilvēkiem un cik vien es sevi atceros, viņam tas vienmēr ir ļoti labi sanācis.
-Tātad... Izskatās, ka sapņi paliek ļaunāki... - Viktors secināja.
-Tie nav tikai sapņi! - es dusmīgi atcirtu.
-Man ļoti žēl, Trisa, bet tie ir tikai sapņi! Tavs brālis ir prom... Un viņš nevar atgriezties.
-Es zinu, ka viņš nav prom, Viktor! Jā, es redzēju viņa līķi sev blakus mašīnā pēc tam, kad mēs avarējām... Bet viņš... Viņš nedus mierā. Viņš ir dusmīgs. Uz mani!
-Bet kāpēc? Kāda iemesla dēļ viņš varētu būt dusmīgs?! - Viktors centās pierādīt, ka es runāju muļķības.
Es novērsos uz loga rūti, pētot leduspuķes. Negribēju, lai mūsu skatieni satiktos.
-Viss ko es zinu ir tas, ka es neizturēšu vēl vienu nakti kā šī. Viktor, man jātiek uz Braidvūdas muižu. Vai tu vari mani aizvest?
-Tu gribēji teikt, vai es varu tev palīdzēt pakļaut tevi neiedomājamām briesmām? - viņš kļuva manāmi dusmīgāks.
-Lūdzu... Tu esi vienīgais, kuram varu uzticēties.
Viktors paņēma manu roku savējā un smagi nopūtās. - Vai tu nesaproti? Ja kaut kas ar tevi notiktu... Es nekad sev to nepiedotu... Es gribu tevi pasargāt, Beatris. Es gribu--, - nepabeidzis sakāmo viņš atkrita atpakaļ krēslā un vēlreiz nopūtās. Es zinu, ko viņš gribēja teikt.
-Viktor, piedod, bet es neesmu gatava attiecībām... Vismaz pagaidām nē, - es centos ielūkoties viņa brūnajās acīs. Viņš uz mani pat nepaskatījās.
Manās acīs bija sariesušās asaras un arī viņa acīs es redzēju nelielu spīdumu.
-Pieņemsim, ka es piekrītu tevi aizvest. Bet es nesaprotu, ko tu ceri atrast tajā vecajā, pamestajā mājā. Tu taču negaidi atrast tur... spoku. Vai ne?
-Es meklēju informāciju. Braidvūdas muiža ir īsta, - es kļuvu dusmīga, - ja ir kāda vieta, kur varu iemācīties par to, kas patur garus šajā pasaulē... tā ir tur!
-Garus? Šī nav epizode no "Spoku medniekiem", Beatris... Šī ir reālā dzīve. - Viktors skumjā balsī runāja.
-Es zinu kā tas izklausās. Bet priekš sava brāļa miera... Man tas jādara... Nu, vai tu aizvedīsim mani, vai arī es braukšu ar autobusu?!
-Labi, labi. Es aizvedīšu tevi pēc manas maiņas. Es tikai ceru, ka tu zini uz ko tu paraksties.