Jā, jā... Tik ātri, nākošā daļa ir klāt. :) Es zinu, ka ir tā, ka katra daļa atšķiras ar noskaņojumu. Bet nevar jau visu un uzreiz, ne tā?
Pielietojat savu iztēli. Enjoy.
Apsēstā #91
58
0
-Nē!!! Nē, nē, nevar būt! Es nespēju noticēt! - Sāra kliedza. -Kā tu varēji?! Viņa taču ir tava māte, nolāpīts!
Sāra nokrita uz ceļiem, izmetot grāmatu no rokām. Viņa raudāja aizgūtnēm, kā nekad dzīvē nebija raudājusi. Atspiedusi rokas, pret grīdu, viņa nolieca galvu un turpināja raudāt. Lai kā viņa centās, viņa nespēja rimties...
-Nē, mammu... - Viņa šņukstēja. Un vienā mirklī viņa apjauta, ka Mišelu vairs nevar izglābt. Ar mātes slepkavību, viņa bija pazaudēta, pavisam.
Sāra piecēlās kājās un palūkojās uz Mišelu. Mazā,10 gadus vecā māsa turpināja sadalīt viņu māti, itkā tas būtu steika gabals.
-Piedod, Sāra. Man nav izvēles, man ir jāiziet iesvētīšana. Bet ar grāmatu, tas, protams, būs daudz vieglāk. - Mišela viņai stāstīja, pilnīgi bez jebkādām emocijām.
Sāra nevarēja pateikt, ne vārda. Viņa bija pārakmeņojusies.
-Es nevēlējos nogalināt māti, bet viņš man neatstāja izvēli. Varbūt, ja tu atdosi man grāmatu, tad man nevajadzēs nogalināt tevi...- Mišela likās aizdomājamies.
Sāras saprāts atgriezās. Viņa palūkojās apkārt tepai, un centās izdomāt, kā tikt prom no šejienes.
Sāra saprata, ka nedrīkst atstāt grāmatu Mišelai. Jeb arī, kas viņa tagad bija... Viņa sagaidīja, kad Mišela atkal pievērsās mātes līķim, kaut ko murminot. Sāra sāka pamazām kustēties uz durvju pusi. Viss likās labi, Mišela nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Viņa lēnām sāka griezties riņķī, lai izietu no šķūņa un brīdī, kad viņa jau bija pagriezusies ar seju pret durvīm viņa salēcās. Mišela.
-Ko? Kā tu...?- Māsa stāvēja viņas priekšā, skatījās viņai cauri ar savām melnajām acīm un smīnu.
-Vai tiešām tu domāji, ka es nepamanīšu, ka tu centies aizlavīties, Sāra?- Mišela smaidot jautāja. Viņas mute bija melna, itkā viņa būtu apēdusi sauju ogļu.
Sāra atkāpās pāris soļu atpakaļ un iekāpa asins peļķē.
-Ak Dievs...- Viņa noelsa un iešņukstējās, saprotot, ka tās ir viņas mātes asinis.
Viņa gribēja atkāpties vēl dažus soļus, taču atdūrās pret galdu. Viss. Šis ir strupceļš, viņa saprata. Mišela smaidot nāca tuvāk.
-Zini, Sāra, es nebiju gaidījusi, ka tu pretosies. Atdod grāmatu un izglāb sevi un tēvu...- Māsa centās viņu pierunāt.
-Nē...- Sāra izdvesa.
Mišelas seja izmainījās. Viņas apakšžoklis atkal atkārās. Un atkal tas kliedziens. Sārai bija sajūta, ka tas iziet cauri visiem viņas kauliem... Tas bija tik necilvēcisks.
-Atdod man grāmatu Sāra!!!- Mišela kliedza, bet šoreiz bērna balsī. Sāra pakratīja galvu.
Un to, kas notika tālāk, Sāra nebūtu varējusi iedomāties, nekad un nemūžam. Mazā māsa, mežonīgās dusmās metās Sārai virsū. Sāra samierinājās, ka šis ir viņas gals. Viņa bija gatava mirt. Viņa instinktīvi pacēla rokas ar grāmatu sev pie sejas, aizsargājoties, un pēkšņi... Klusums.
Sāra atvēra acis. Mišela bija otrā telpas galā. Uz zemes.
-Kas par...? - Sāra apmulsusi paskatījās uz grāmatu. Zvaigzne, kas bija uz grāmatas vāka gailēja, kā ogle.
Mišela atguvās. Viņa bija tādā pat neizpratnē kā Sāra.
-Kā tu...? - Mišela stostījās.
Un tad Sāra saprata. Viņa saprata, kādēļ māsai tik ļoti vajadzēja šo grāmatu.
Tas bija vienīgais, ar ko viņu varēja pieveikt. Viņas kriptonīts.
Viņa nevilcinājās, lai apdomātos, metās ārā no šķūņa. Viņa kā parasti skrēja uz ezeru. Tā bija vienīgā vieta, kur Mišela nerādījās. Viņas galvā plosījās tūkstošiem domu. Tikusi līdz ezeram, viņa apstājās. Apsēdās zālē un paņēma grāmatu klēpī. Sāra pieskārās zvaigznei uz vāka. Tā bija silta.
Viņa šķirstīja lapas, kad sajuta, ka viņas plauksta sūrst. Sāra paskatījās uz to un noelsās.
-Kas??- Viņa brīnījās. Uz viņas plausktas, kā iededzināta bija tā pati zvaigzne, kas uz grāmatas vāka.
Sāra tai pieskāras ar otras rokas pirkstu galiem.
-Au!- Tā sūrstēja, diezgan pamatīgi. -Kas notiek ar mani???- Sāra bija pilnīgā neizpratnē.
Viņa zināja, ka grāmatā jābūt atbildei.
Tikai grāmatā bija vismaz 300 lappuses... Kā lai sameklē atbildes uz visu, kas notiek pēdējās dienās.
Viņa pacēla galvu, nopūtās un palūkojās ezerā. Viegls vējš iepūta viņai sejā un pāršķīra grāmatas lappuses. Viņa paskatījas uz atvērto lapu.
Obstinatus.
Vārds bija lapas pašā augšpusē. Glābiņš? Sāra turpināja lasīt.
Vienam ir dots spēks, apturēt mantinieku. Ar zvaigzni iezīmēts tas, gaišu sirdi apdāvāts.
Ar zvaigzni iezīmēts. Viņa vēlreiz palūkojās uz savu plaukstu, kur rēgojās zvaigzne. Bet kā tas notika?
Grāmatā apkopotais spēks izvēlēsies Glābēju, kad tā sirds būs salauzta.
-Mammu...- Sāra saprata, kas ir tas, kas salauza viņas sirdi. Asaras atsāka ritēt pa viņas vaigiem. Viņa tās notrauca ar roku un turpināja lasīt.
Glābējs vienīgais spējīgs stāties pretī Mantiniekam. Zvaigzne tam dos spēku.
Vai tas bija tas spēks, kas atgrūda Mišelu uz telpas otru galu? Vai šis spēks tagad piemita viņai?
Sāra atspieda galvu pret roku. Visi šie pēdējo dienu notiku, bija viņu nogurdinājuši tik ļoti, ka viņa pati neapzinājās, kā iemiga. Pēdējais, ko viņa atcerējās bija Džareda balss.
-Sāra, tev ir jābūt stiprai. Glāb tēvu...
Viņai likās, ka tas ir sapnis.
Sāra uztrūkās. Izberzējusi acis, viņa palūkojās apkārt.
-Ārprāts, es iemigu tepat mežā... Cik laika ir pagājis...?- Viņa bija miegaina un apmulsusi. Sāra novāca matu šķipsnu no sejas.
-Au!- Plauksta vēl sūrstēja.
-Nolāpīts, tas nebija sapnis...- Viņa piecēlās kājās un ieraudzīja uz akmens tupam vārnu. Džaredu. Šoreiz viņa neveltīja viņam nevienu vārdu. Viņa paņēma grāmatu padusē un devās uz pilsētas pusi. Viņai bija nepieciešams pārģērbties un ieiet vannā.
Viņa gāja caur mežu, kurš bija kluss, tas nozīmēja, ka ir agrs rīts. Šoreiz viņa neskrēja. Tēvs bija drošībā, komandējumā Francijā.
Sāra devās uz mātes ofisu. Šodien tur nevienam nevajadzētu būt.
Kad viņa nokļuva ofisā, viņa izdomāja, ka jāpazvana tēvam. Viņa negribēja stāstīt, kas noticis ar māti, tikai pārbaudīt, vai tēvam viss ir labi.
Telefons zvanīja. Viens pīkstiens. Vēl viens. Trešais. Sāra gaidīja. Ceturtais pīkstiens. Piektais. Viņai parādījās slikta priekšnojauta.
-Hallo? - Tēvs pārsteigts atbildēja.
-Ēm, sveiks tēt! - Sāra atviegoti nopūtās. Tēvam viss bija kārtībā.
-Sveika mazā! Kas jauns? Kādēļ tu zvani no mātes telefona?- Tēvs vēl joprojām likās izbrīnīts.
-Ēē, es... Es esmu pie mammas ofisā. Viņa ir... sapulcē!- Sāra mēģināja likties mierīga.
-Ah, nu skaidrs. Kā jums iet?- Tēvs noticēja viņas pacilātajam tonim.
-Mums viss ir labi.- Sāra bija priecīga, ka tēvam viss ir labi.
Klausulē bija sadzirdama kaut kāda būkšķēšana.
-Kas par...?! - Tēvs iesaucās. Vē viens kliedziens.
-Tēt??? Tēt, kas notiek??? - Sāra satraucās. Panika atkal atgriezās.
-Tēt!!! Tu mani dzirdi?!- Sāra jau kliedza klausulē. Pēkšņi iestājās klusums. Sāra sāka raudāt.
-Es taču teicu, ka tēvs būs nākošais, ja tu neatdosi gramatu, Sāra...- lēni novilka Mišela.
Tev patiks šie raksti
