Tā kā ir viens nepacietīgs BRIEDIS , kurš mani nepārtraukti steidzina, tad nododu Jums nākošo daļu. ;)
Enjoy.
Tā kā ir viens nepacietīgs BRIEDIS , kurš mani nepārtraukti steidzina, tad nododu Jums nākošo daļu. ;)
Enjoy.
Sāra skatījās uz uzrakstu. Viņai likās, ka laiks ir apstājies. Viss sarkans. Pat viņas domas likās esam sarkanas.
Viņa saļima uz grīdas. Sāra novāca matu šķipsnu no sejas, kad sajuta, ka viņas roka ir lipīga. Viņa palūkojās uz to, tā bija pārklāta ar mātes asinīm. Viņa bija saļimusi tieši blakus asins peļķei.
Pēkšņi, viņa apjauta notikušo... Viņa aizšāva mutei priekšā roku un tvēra pēc gaisa. Saprotot aizvien vairāk, kas bija noticis, Sāra sāka raudāt. Histēriskas elsas, bija viss ko viņa varēja izdvest.
-Ak, mans Dievs... Mamm...- viņa šņukstēja.
-Kā tas varēja notikt...? Mišelai taču ir tikai 10 gadi...
Sāra izdzirdēja gaitenī soļus.
-Sāra? Es dzirdēju troksni, viss kārtībā?- jautāja sekretāre.
Sāra ātri pielēca kājās.
-Āmm, jā! Viss ir labi!- viņa atbildēja, cenšoties noslēpt izmisumu savā balsī. Ko tagad? Kas notiks, ja kāds šo ieraudzīs?
Viņā piecēlās kājās un piegāja pie mātes galda. Uz tā bija pēdējais dokuments, kuru viņa nebija paspējusi parakstīt. Tas bija notraipīts ar mātes asinīm. Sāra palūkojās apkārt. Pagaidi... Kur ir mātes ķermenis?
Viņa nolika grāmatu uz galda. Apskatot telpu, viss likās savās vietās. Telpa pat nebija savandīta. Nekādas cīņas pazīmes. Sārai uzausa cerība. Ja nu māte vēl ir dzīva?
Viņa izbāza galvu gaitenī, lai redzētu vai sekretāre ir prom. Tukš. Labi. Viņa atrada mātes kabinetā kreklu, no mātes rezerves drēbēm, ko viņa šad tad, mēdza nest uz darbu. Viņa klusiņām tika līdz tualetes telpai un piepildīja apkopējas spaini ar vēsu ūdeni. Un tad viņa devās atpakaļ uz kabinetu, un sāka to tīrīt. Nebija nekādas iespējas, ka kāds par šo varētu uzzināt. Viņai tas ir jāatrisina.
Bija pagājušas vairākas stundas, līdz kabinetā nebija manāmas asins pēdas. Sāra jutās pārgurusi.
Atlika tikai saprast, kur varētu būt Mišela. Un māte, ja viņa vēl bija dzīva. Droši, ka Mišela būs devusies atpakaļ uz mājām.
Sāra nolēma sagaidīt, kad sekretāre dosies mājās, lai neradītu liekus jautājumus. Viņa nokāpa lejā, pirmajā stāvā.
-Ēēē.. Mēs laikam pasūtīsim vakariņas uz ofisu. Mātei daudz darba sakrājies. Bet viņa lika nodot, ka tu vari doties mājās..- Sāra stostījās.
-Ooo, lieliski! Nodot mātei lielu paldies no manis.- sekretāre staroja, ka varēja tikt prom no darba agrāk.
Tā. Tas ir padarīts. Jādodas atpakaļ uz mājām, varbūt māte būs tur. Labi, ka tēvs ir komandējumā. Tik ātri Mišela viņam klāt netiks.
Sāra devās atpakaļ uz kabinetu, pakaļ grāmatai. Viņa jau bija tikusi līdz kabineta durvīm, kad saprata, ka tās ir pavērtas. Lai gan viņa skaidri zināja, ka bija tās aizvērusi... Sāra norija kamolu kaklā, un neejot iekšā telpā, mēģināja saredzēt, vai tur kāds ir. Nekas nebija saredzams, viss izskatījās kluss un mierīgs. Sāra nedrošiem soļiem iegāja kabinetā. Palūkojās apkārt, bet viss bija mierīgs.
-Dīvaini... Vai tiešām es būtu atstājusi durvis vaļā? Es taču atceros ka...-
Durvis aiz viņas aizcirtās ar skaļu blīķšķi. Sāra apcirtās rinķī. Mišela. Tieši pretī viņai. Tās melnās acis...
Sāra iekliedzās. Viņa juta, ka kāda roka satver viņas kaklu un paceļ dažas pēdas virs zemes. Viņa apjauta,ka tā ir Mišela. Viņas mazā Mišela...
-Sāra, atdod grāmatu un es tev nenodarīšu pāri...- Mišela runāja aizsmakušā balsī.
-Nē...- Sāra izdvesa. Viņa zināja, ja Mišelai tik ļoti vajadzīga grāmata, tad tajā noteikti ir minēts, kā šo visu izlabot.
Nepaspējot piebilst vēl kaut vārdu, Sāra redzēja Mišelas seju attālināmies. Un nākošais, ko viņa juta, bija siena. Mazā, 10 gadus vecā māsa, bija pārlidinājusi Sāru pāri visai telpai. Viņa sāpīgi atsitās pret sienu un pēc tam krītot pret galdu. Bet viņa izmantoja brīdi un paķēra grāmatu, kura stāvēja uz galda. Viņa cerēja, ka Mišela to nebija vēl pamanījusi.
Kliedziens. Tas pats, asinis stindzinošais, dzīvnieciskais. Sāra nodrebēja.
-Sāra, es neatkārtošu vairāk! Tūlīt pat atdod man grāmatu!- Mišela nāca tuvāk. Sāra zināja, ka atkāpties nav kur. Tikai logs, bet vēlreiz izkrist no otrā stāva viņa nevēlējās.
Viņa pietupās zem galda, lai iegūtu kaut mirkli pārdomām. Kā viņai tikt ārā no šejienes?
Neliela ideja ienāca viņai prātā. Viņa paķēra no galda mātes piezīmju grāmatiņu un cerēdama, ka Mišela uzreiz nesapratīs, kas notiek,pameta to gaisā, māsas virzienā.
Mišela pārcilvēciskā ātrumā reaģēja un metās tai pakaļ. Sāra pa to laiku, metās uz durvju pusi garām Mišelai, kamēr viņas uzmanība bija novērsta.
Sāra metās ārā no ēkas, mājas virzienā. Ja viņai ir iespēja nokļūt mājās pirms Mišelas, un atarst tur māti dzīvu, viņa nevilcināsies.
Tā kā viņa joprojām bija basām kājām, viņa izlēma doties pa to pašu ceļu, pa kuru skrēja šurp. Caur mežu. Ārā bija manāmi satumsis, bet viņu tas šobrīd nebiedēja.
Viņa devās mežā un izdzirdēja sev aiz muguras Mišelas spalgo kliedzienu. Par laimi, tas bija pietiekami tālu.
Viņa bija tikusi jau līdz pusceļam, kad mežā kaut ko pamanīja. Tā izskatījās kā uguns, bet pašas uguns nebija. Viņa nedaudz palēnināja tempu, lai ieskatītos. Tas bija tas akmens, uz kura bija sēdējis Džareds. Tas spīdēja tumsā. Viņa piegāja tuvāk. Un atkal, tur parādījās Džareds.
-Sāra... Māte?- Izskatījās, ka Džaredam ir grūti runāt.
-Es nezinu... Džared, tā nav Mišela... Es nezinu, kas ir viņā. Tas ir briesmīgi.- Sāra stāstīja brālim.
-Es nevaru vairs palikt, Sāra... - Džareda balss bija sāpju pilna.
-Ko? Bet kā tad būs ar mani? - Sāra bija sašutusi.
-Izlasi grāmatu... - Džareda tēls sāka izgaist.
Sāra apmulsusi apsēdās uz akmens, kur tikko atradās Džareds. Viņa palūkojās uz grāmatu. Viņai no sākuma bija jāizglābj māte, pēc tam viņa tiks galā ar Mišelu.
Sāra piecēlās un skrēja uz mājām. Kad viņa bija tikusi līdz mājai, viņa ievēroja,ka durvis ir vaļā. No mājas iekšpuses plūda dūmi...
Viņa pastūma durvis, nedrošiem soļiem viņa iegāja gaitenī.
-Mamm? - Viņa klusām centās sasaukt māti. Klusums. Virtuve bija pilna ar dūmiem. Viņa devās tālāk, kad atskanēja kluss būkšķis. Sāra satrūkās. Tas nāca no ārpuses. Viņa izgāja no mājas un ieklausījās. Vēl viens būkšķis. Sāra saprata no kurienes tas skanēja. Viņa pavisam viegliem soļiem devās uz mājas pagalmu. Šķūņa durvis bija pavērtas. Sāra norija kamolu kaklā un lēnām devās uz tā pusi.
Būkšķis. Tas noteikti nāca no šķūņa.
Sāra vilcinājās,atceroties kādas bailes bija jutusi iepriekš. Viņa devās tālāk. Būkšķis. Un šoreiz tam pievienojās murmināšana. Sāra saprata, ka tā ir viņas māte un devās iekšā šķūnī.
-Mammu? Tu esi šeit?- Viņa čukstēja. Atbilde nesekoja.
Sāra iegāja dziļāk. Un sastinga.
Tā nebija māte. Tā bija Mišela.
Viņai rokās bija virtuves nazis, noklāts ar asinīm. Un aiz viņas bija viņu māte. Jeb tas, kas bija atlicis no viņas...
-Ooo, Sāra! Redzu, tu atnesi grāmatu?- Mišela pasmīnēja.