Jauna daļa ir klāt.
Plusiņš un komentārs, kā vienmēr, tiks uzskatīts par komplimentu. :)
Apsēstā #63
61
0
Sāra satrukās. Viņa samirkšķināja acis, izberzēja tās ar roku un palūkojās uz māsu vēlreiz. Lelle sēdēja, kā iepriekš, ar seju pavērstu pret galdu. Sāra izelpoja, -Tu paliec paranoiska- viņa nodomaja pie sevis. Mišela, kura spēlēja ar lellēm nepievērsa Sārai uzmanību.
Sāra klusām aizvēra māsas istabas durvis. Viņa atspiedās ar muguru pret tām un aizdomājās. Ko gan Džareds domāja ar viņai draudošajām briesmām, kas bija tas, kas bija viņu atradis? Kāpēc lai kāds viņu meklētu? Kas kaitēja Mišelai? Un kas vispār notika šajā mājā. Vecāki caurām dienām strādāja, viņai pat nebija iespējas ar viņiem parunāt. Vai viņi zināja un redzēja, kas notiek mājā?
Sārai jau no paša sākuma nepatika doma, par pārvākšanos uz pilsētas nomaļu. Bet māte likās gandrīz izmisusi. Ar domām vāroties viņas prātā, Sāra devās uz virtuvi, lai pagatavotu vakariņas.
Viņa iededza krāsni, gribot tur ievietot cepeti. Pēkšņi virtuvi piepildīja dūmi. Tie nāca no cepeškrāsns. Sāra atvēra durtiņas, un melns dūmu mākonis izvēlās no krāsns.
-Nolāpīts! - nolamājās Sāra. Viņa paķēra dvieli un māja ar to dūmus prom uz loga pusi.
Kad dūmi bija kaut cik izvēdināti, Sāra palūkojās cepeškrāsnī, lai redzētu, kas bija tā sadedzis. Viņa pieliecās, lai labāk saredzētu. Viņa sastinga. Sadegusi bija viena no Mišelas lellēm. Sāra apgriezās un aiz muguras viņai stāvēja Mišela ar vienu no lellēm. Māsa klusiņām ķiķināja.
-Viņa slikti uzvedās. Viņa tevi sabiedēja, lai gan teicu, lai nekad tā nedara.- Mišela priecīgi paziņoja.
-Mišela.. Kā tā lelle te nokļuva?? - Sāra šokā uzkliedza māsai.
-Viņa pati aizgāja... Es viņai liku.- Mišela mierīgi atbildēja.
Sāra parāva māsu aiz elkoņa.
-Kas ir ar tevi??? Vai tu zini, kas šajā mājā notiek, nolāpīts? - Sāra nevarēja savaldīties. Viss bija aizgājis pārāk tālu.
-Džareds teica, ka grāmata zin.
-KO?? Tu redzēji Džaredu???
-Protams. Viņš ir vārna. Viņš mūs sargā.
-Mišela, kāpēc tu ātrāk man to neteici? - Sāra atkal parāva māsu aiz rokas. Mišela klusēja. Viņa nometa lelli un sāka raudāt. Sāra, apjauta, ka nodarīja Mišelai sāpes.
-Piedod, es... -Sāra atlaida Mišelas roku un māsa aizskrēja uz savu istabu.
Sāra saļima uz grīdas. Ko viņai darīt? Grāmata. Kluss čuksts atskanēja viņas galvā. Grāmata? Kura no grāmatām tā varēja būt? Sāra piecēlās un uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu. Visas grāmatas atradās viņas istabā. Viņa ieskrēja savā istabā un sastinga. Istabas logs bija vaļā un tajā bija vārna. Tā pati vārna. Džareds? Un šī vārna tupēja uz Sāras bibliotēkas grāmatas. Tās, kas vēstīja par seno tautu.
Sāra piegāja tuvāk. Vārna tikai skatījās viņā ar savu tumšo skatienu.
-Džared? Vai tas tiešām esi tu? - Viņa klusiņām pajautāja. Vārna nolieca galvu. Tā palēca nedaudz tuvāk Sārai.
Viņa vilcinājās. Tad piegājusi pie grāmatas, viņa viegli pavēra tās vāku, kad istabas durvis atsprāga vaļā. Tajās stāvēja Mišela. Viņas acis atkal bija piķa melnas. Viņa atvēra muti un iekliedzās. Tas bija spalgs, asinis stindzinošs kliedziens.
Sāra atkapās, līdz palodzei. Mišela lēnām, druadīgi tuvojās viņai.
-Viņš saka, ka es nedrīkstu ļaut tev atvērt grāmatu. - Mišelai bija atgriezusies tā zemā, aizsmakusī balss.
-Kas viņš ir, Mišela??? Ko viņam vajag???- Sāra panikā kliedza.
-Atdod man grāmatu Sāra, un nekas slikts nenotiks. - Mišelas melnās acīs itkā skatījās viņai tieši cauri.
-Nē... Mišela, izbeidz. Atgriezies, lūdzu... - Sāra raudāja. Māsa turpināja lēni nākt viņas virzienā, bet Sārai nebija kur atkāpties. Viņa paņēma veco grāmatu rokās un piespieda to pie krūtīm.
-Sāra, tev jāatdod man grāmata. Viņš man liks darīt sliktas lietas... ATDOD MAN GRĀMATU!- Mišela atkal iekliedzās. Sāra satrūkās un aizmirsusi, ka viņa jau atrodas pie palodzes, pakāpās vēl soli atpakaļ.
Tajā brīdī viss ko viņa paspēja redzēt bija vēl viens Mišelas kliedziens, tikai šoreiz viņas mute atvērās tik plati, kā cilvēkam nebija iespējams atvērt. Likās, ka viņas apakšžoklis vienkārši nokarājas.
Tumsa. Asas sāpes mugurā. Sāra nespēja paelpot...
Sāra lēnām atvēra acis. Viņa gulēja uz zemes zem sava istabas loga. Galva pulsējoši sāpēja. Viņa palūkojās apkārt, grāmatas nebija... Blakus viņai tupēja vārna. Tā ieķercās redzot, ka Sāra ir atguvusies.
-Kas..? Sāra bija apmulsusi... Cik ilgi es te gulēju?
-Ak Dievs!! Mišela! Kur ir grāmata?!- Sāra atcerējās kas notika. Viņa pielēca kājās, knapi stāvot, viņa mēģināja tikt līdz mājai. Viņai sagrīļojās kājs un viņa atkal pakrita.
Savācies, nolāpīts! Viņa atkal piecēlās, šoreiz drošāk. Viņa devās uz mājām. Pēkšņi atskanēja Mišelas smiekli. Sārai uzmetās zosāda. Tie skanēja tik nedabiski...
Tikusi līdz mājas durvīm, viņa sajuta deguma smaku.
-Ak nē! - Sāra metās iekšā mājā un uzreiz saprata, ka dūmi nāk no virtuves.
-Mišela? Kur tu esi?- Klusums. Viņ ieskrēja virtuvē. Mišela stāvēla pie krāsns un tajā dega Sāras grāmata. Mazā māsa stāvēja nekustīgi, tikai ķiķināja.
-Nē! Ko tu dari? - Sāra piesteidzās pie krāsns. Viņa paķēra māsu aiz rokas un centās pastumt malā, tacu Mišela bija kā siena. Viņa pat neizkustējās.
Sāra atrāva krāsns durtiņas un gribēja izvlikt degošo grāmatu.
-NĒ!! - Mišela atkal iekliedzās. - Tai ir jāsadeg. Tāpat kā šai mājai.
Sāra vienalga stūmās Mišelai garām, lai tiktu pie grāmatas. Viņa jau bija tikusi pie krāsns, kad Mišela ar kliedzienu pagrūda Sāru. Viņa atsitās pret krāsns karstajām durvīm. Neļaujot tam sevi aptādināt, viņa atrāva durtiņas un virtuvi atkal piepildīja dūmi. Sāra sāka klepot, psniedzās krāsnī un saķēra grāmatu. Ta bija tā sakarsusi, ka apdedzināja Sāras roku.
Izdvešot sāpju vaidu, viņa satvēra gramatu. Mišela bija nostājusies viņai priekšā un skatījās viņā ar savām melnajām acīm.
-Tu nevari... Atdod grāmatu Sāra.- Mišela brīdināja.
-Nē! - Sāra iekliedzās un paskrēja Mišelai garām.
Viņa izskrēja no mājas un skrēja uz ezera pusi, cerībā, ka māsa viņai nesekos. Atskatījusies viņa redzēja Mišelu stāvam uz lievieņa. Un aiz māsas viņa redzēja to pašu tumšo stāvu, ar garajiem un izlocītajiem ragiem.
Tev patiks šie raksti
