Lūdzu, mīļie spoki, kuri seko līdzi. :)
Daudzi no Jums, man dod iedvesmu un idejas. Paldies un ENJOY. :)
Lūdzu, mīļie spoki, kuri seko līdzi. :)
Daudzi no Jums, man dod iedvesmu un idejas. Paldies un ENJOY. :)
Kliedziens. Asinis saldējošs, sirdi stādinošs. Mišela, jeb tagad jau Mantinieks turpināja kliegt. Sāra, aptverot notikušo, metās virsū māsai.
Viņa nogāza to no kājām un pacēla roku, taču Mišela ar vienu rokas vēzienu aizmeta Sāru prom. Sāra sāpīgi piezemējās tieši blakus tēva ķermenim. Viņa brīdi gulēja tur uz grīdas un viņai prātā ienāca doma. Kādēļ man jācīnās? Visi mani tuvie ir pagalam...
-Sāra! Celies augšā!- Kliedza Adrians no otra istabas gala. Viņš jau bija Mišelai pie sāniem un centās viņu noturēt no došanās Sāras virzienā!
-Izmanto spēku, Sāra!- Adrians atgādināja.
Sāra piecēlās kājās un viņas vēderā viņa sajuta augam spēku. Un dusmas. Mežonīgas dusmas. Viņa pacēla galvu, palūkojās uz Mišelu.
-Malā, Adrian!-Viņa pavēlēja. Adrians tai pat mirklī pagāja soli nost no Mišelas. Māsa metās Sāras virzienā.
Sāra pacēla roku, un acu priekšā viņa redzēja mātes un tēva sejas. Viņa juta caur savu roku plūstam elektriskas sajūtas, brīdī kad no tās atkal izšāvās zilgans gaismas stars. Tas šoreiz neatmeta Mišela vairākus metrus prom. Tomēr, tam sanāca noturēt viņu rokas stiepiena attālumā. Mišelas sejā gailēja niknums.
Sāra centās viņu noturēt pēc iespējas tālāk, lai apdomātu kā rīkoties. Un tad, nākošajā brīdī Adrians jau stāvēja Mišelai aiz muguras.
Sāra atvēra muti pārsteigumā. Spārni. Milzīgi. Tie piepildīja gandrīz visu telpu. Un tie nebija balti. Tie bija bronzas krāsā. Un Adriana acis mirdzēja tādā pat krāsā. Viņš ar vienu spārnu vēzienu aizmēta Mišelu prom.
Sāra, vēl joprojām, stavēja pārsteigta. Tas bija tik... Saviļņojoši. Viņa nevarēja pakustēties. Mišela atkal iekliedzās, tādējādi pamodinot Sāru no transa.
Sāra pacēla roku un zilganā gaisma aizšāva Mišelu vēl tālāk.
-Sāra! Mums jātiek prom!- Adrians viņu steidzināja.
-Jā, ejam!- Sāra steidzīgi devās uz durvīm, dzirdot Adriana soļus aiz sevis.
Viņi tikko paspēja izskriet pa durvīm, kā Mišela nostājās viņiem ceļā. Sāra jau vēlējās turpināt cīnīties, bet pēkšņi viņa sajuta uz sevis rokas un redzēja zemi attālināmies.
Pagāja, kāda minūte, kamēr viņa saprata, ka lido. Drīzāk, ne viņa. Adrians. Viņš bija paķēris viņu un pacēlies gaisā.
Viņa milzīgo spārnu vēzieni uzdzina vēju un Sāra nodrebēja. Bet tie likās tik aptveroši un mierinoši, ka viņa uz mirkli aizmirsa notiekošo.
-Adrian... Tēvs?- Viņa izstostīja.
-Man ļoti žēl.- Un viņam tiešām bija. Tas bija jūtams viņa balsī un saspringtajā ķermenī.
Pēc neilga brīža, viņi piezemējās pie ezera. Turpat, kur viņa vairākas reizes bija runajusi ar Džaredu. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ, Mišela šeit nerādījās. Tā bija droša vieta.
-Ko lai es daru? Mana spēka vairs nepietiek...- Sāra dalījās pārdomās.
-Jā, Mišelai nogalinot tēvu, spēks ir pavairojies...- Adrians domīgi noteica.
-Un man gan nav, es nevarēšu ar viņu cīnīties.- Sāra atkal sajuta bailes. Taču šoreiz par sevi. Ko gan Mišela viņai nodarīs...?
-Tādēļ esmu šeit, lai tev palīdzētu. Mums ir jādabū atpakaļ grāmata. Tur noteikti būs teikts, kā rīkoties.- Adrians teica.
-Grāmata ir mājā... Kur visdrīzāk būs Mišela.- Sāra atbildēja. Viņu nepriecēja iespēja doties atpakaļ mājā.
-Tad iesim tūlīt, varbūt paspēsim pirms viņas.- Adrians steidzināja.
-Labi...- Sāra norija kamolu kaklā, saņēmās un ātrā solī devās uz mājas pusi.
Pienākuši pietiekami tuvu, lai saredzētu māju, viņi apstājās un brīdi vēroja mājas logus, lai redzētu, vai mājā kāds ir.
-Liekas, ka neviena nav.- Adrians konstatēja.
-Jā, tā liekas. Taču Mišelai, šajās pēdējās dienās ir parādījusies lieliska spēja uzrasties ne no kurienes...- Sāra ironizēja. Viņa patiešām negribēja satikt māsu.
-Ejam.- Viņa beigās noteica.
Viņa pavisam lēni un klusu pavēra durvis. Mājā bija kapa klusums. Viņi klusies soļiem gāja iekšā. Joprojām telpas pildīja dūmi, kuru izcelsme nebija saprotama.
Viņi devās augšup pa kāpnēm, uz vecāku guļamistabu, kur Sāra, zem gultas, bija paspērusi grāmatu.
Joprojām valdīja pilnīgs klusums.
Sāra pavēra istabas durvis un neejot iekšā ieklausījās. Klusums. Viņa lēnām gāja iekšā, kad saprata, ka viņa nedzird pat Adriana soļus. Viņa palūkojās pār plecu un redzēja zeltainu mirdzumu. Adriana spārni. Viņš lidoja aiz viņas, dažus centimetrus virs zemes.
-Cenšos neradīt lieku troksni - Viņš pasmaidīja.
Sāra gāja dziļāk istabā, tieši gultas virzienā. Nokritusi uz ceļiem, viņa palūkojās zem gultas. Tur tā bija. Mišea nebija to pamanījusi. Sāra izķeksēja grāmatu, piespieda to pie krūtīm un devās uz izeju, kur gaidīja Adrians.
Un sastinga. Pirmajā stāvā kaut kas saplīsa. Krūze vai vāze, nebija skaidrs. Sāra nekustējās, tikai norija vēl vienu sakāpušu kamolu kaklā. Pār muguru viņai pārskrēja zosāda.
Ak nē. Tikai ne Mišela. Sāra pie sevis nodomāja. Adrians viņai rādīja, lai nāk pie viņa. Viņa, kājām knapi skarot zemi, devās kāpņu virzienā.
-Mišela?- Viņa jautāja Adrianam.
-Es nezi...- Viņš aprāvās, kad lejā atkal kaut kas sašķīda.
Viņi klusējot gāja lejā. Pilnīģi noteikti, viņi negrasījās iet lūkoties, kas tas bija. Ja tā bija Mišela, viņiem bija jātiek ārā nemanītiem.
Adrians atkal pacēla Sāru rokās un kusi vēzējot spārnus, nolaidās lejā un devās uz durvu pusi.
Blīkšķis. Sāra ar Adrianu vienlaicīgi satrūkās. Sāra uzmanīgi pagrieza galvu uz virtuves pusi, no kurienes nāca troksnis.
-Nolāpīts!- Viņa izlepoja. Kaķis! Tas bija tikai bezmāju kaķis, kurš meklējot ēdienu bija iemaldījies mājā.
Adrians viegli nolika viņu uz grīdas.
-Mazais nelietis kārtīgi mūs pārbiedēja. - Viņš sarkastiski pasmaidīja.
Sāra atbildēja viņa smaidam un novērsās. Atkal tā sajūta vēderā. Adrians bija pārāk saviļņojošs.
-Nāc, mums jāiet prom, kamēr Mišela nav atpakaļ.- Viņa steidzināja.
Viņi veiksmīgi bija tikuši līdz ezeram. Abi apsēdās zālē un atvēra grāmatu.
-Es nezinu, kur lai meklē.- Sāra atzinās.
-Sāra, grāmata visu zin. Vienkārši iedomājies, ko vēlies uzzināt. Tā tev parādīs.- Adrians paskaidroja.
Sāra aizvēra acis un iedomājās Mišelu acu priekšā. Viņa sajuta, jau tik pazīstamo, vēja pūsmu sev sejā. Un ar aizvērtām acīm dzirdēja grāmatas lapas pāršķiramies.
Viņa atvēra acis un palūkojās lejā uz grāmatu.
Mantiniekam atņemt spējas var, apglabājot to.
-Ko???- Sāra iesaucās neizpratnē.
-Apglabājot?! Kā lai to dabū gatavu? - Viņa bija sašutusi. Viņa turpināja lasīt.
Lieta, kurā apslēpta tā būtība ir tā spēka avots.
Viņa nesaprata. Kas ir lieta, kurā ir Mišelas būība?
-Es neko nesaprotu...- Viņa sūdzējās paskatoties uz Adrianu.
-Nu, padomāsim loģiski. Lieta, kura ir viņas būtība, teorētiski var būt jebkas, kas viņai pieder. Teiksim, mīļākā rotaļlieta?- Adrians minēja.
Sāra aizdomājās. Patiešām. Mišelai, jau no dzimšanas ir viena lelle, kuru viņa rūpīgi saudzē. Tā atradās mantu kastē, viņas istabā.
-Tu domā, ja mēs apglabātu to lietu, viņas spēks pazustu?- Sāra jautāja Adrianam.
-Ļoti iespējams. Kas vēl ir rakstīts?- Viņš mudināja Sāru lasīt tālāk.
Tā būtība jāapglabā, atvadoties no Mantinieka. Apglabājot tā būtību, jāapglabā arī tas pats. Visiem, dzīvajos atlikušajiem tuviniekim, ir jāatvadās.
-Sanāk, mums ir jātaisa Mišelai bēres? Tikai viņas vietā jāaprok lelle?- Sāra sāka saprast.
-Tā izskatās, jā.- Adrians domīgi atbildēja.
-Tad mums jāiet atpakaļ uz māju.- Sāra noteica.
-Tev ir kas padomā? -Adrians jautāja, saraucis vienu uzaci.
Sāra izstāstīja viņam par lelli un abi devās atpakaļ uz māju. Tā vēl joprojām bija klusa. Kur devusies Mišela? Vai viņa nedomāja, ka mēs būsim šeit?
Viņa klusām devās mājā. Netērējot laiku, viņa iegāja Mišelas istabā. Rotaļlietu kaste bija turpat, istabas stūrī. Sāra atvēra kastes vāku un parakņājoties atrada to veco Mišelas lelli. Tā izskatījās tik pat briesmīga, cik Mišela tagad.
Sāra jau devās uz izeju, kad durvis viegli sāka viegli šūpoties. Viņa apstājās. Bija kluss, pat durvju enģes nečīkstēja. Bet durvis turpināja lēni šūpoties. Sāra pagāja soli uz priekšu un tās apstājās. Viņa, cenšoties nepievērst tam uzmanību, devās tālāk.
Izgājusi pa durvīm ārā. Viņa sadzirdēja soļus. Bet nevienu apkārt neredzēja. Viņa palūkojās apkārt, lai saprastu no kurienes nāk skaņa. Soļi bija tieši virsgalvas. Otrajā stāvā.
Viņa klusām norija kamolu un sāka viegli pārlikt kājas, lai tiktu prom no mājas. Un tajā mirklī, kad viņa jau bija tikusi līdz durvīm, no kāpņu augšas atskanēja kliedziens. Mišela bija mājās.
Sāra negaidīja, kas notiks tālāk bet metās uz izeju. Viņa paskrēja garām Adrianam.
-Atrāk, skrienam! Viņa ir mājā!- Viņa uzsauca viņam.
Viņi beidzot tika līdz ezeram un Sāra apsēdās zālē. Viņa izzvejoja no kabatas sērkociņu kastīti, aizdedza sērkociņu un aizdedzināja lelli.