Apsargs ellē [2]5

Tālāk viss notika pēc sistēmas „ un trāpīja sūds ventilatorā ”. Neliekoties zinis par otrā ielas galā redzamajiem zombijiem un policistiem, kuri centās tos savaldīt , vai vismaz cilvēcīgi nošaut , es devos atpakaļ uz kabinetu. Vēl pāris reizes neveiksmīgi mēģināju sazināties ar centrāli , bet neviens neatsaucās.

Skapja dziļumā stāvēja iesākta Jack Daniels pudele. Nevērīgi ielēju krietnu mēriņu un atlaidos dīvānā. Tikai tad, kad rokā jau turēju glāzi, es piefiksēju, ka roka trīc kā apses lapa. Viss bija slikti un izskatījās vēl sliktāk. Tātad daudz sliktāk nekā slikti.

Es nupat biju nošāvis cilvēku.

Saprātīgā prāta daļa to atbalstīja, pamatojoties ar to, ka tā vajadzēja, jo viņš taču kuru katru brīdi varēja pārvērsties asinskārā monstrā. Vai arī nē. Sasodīts!

Stresa mazināšanai nodarbojos ar pistoles izjaukšanu reizinātājos un salikšanu. Sameklēju arī seifā norakto patronu kastīti un rezerves aptveri. Tā kā sāka izskatīties, ka sūdi ir globāli, es konfiscēju arī kolēģa Benelli pusautomātisko kaujas bisi un krietnu munīcijas kaudzi.

Kā vēlāk uzzināju, šim pašam kolēģim slimnīcā viņa paša dēls pārgrauza miega artēriju. Nojauta bija pačukstējusi pareizi. Tātad, ieroci viņam vairs nevajadzēs.

Sametu mantas somā. Nekā daudz gan man nebija: kārbiņa sviestmaizēm, vecs NOKIA telefons, rācija un munīcijas rezerves. Benelli uzkāru plecā. Lai piedod man visi priekšnieki, man mana pakaļa bija svarīgāka kā objekts. Pa ceļam uz ārpusi piestāju pie dzērienu automāta un izķeksēju dažas enerģijas dzēriena bundžas, pirms to izdara marodieri un citi nejauki radījumi.

****

Savu pikapu pirms divām nedēļām biju nodevis servisā uz kapitālo remontu.

Nepaveicās. Pārliecinājos, ka Dodge Ram ūdenī grimst sasodīti ātri un nepavisam nav izmantojams kā zemūdene. Nobiedēju zivis kādā provinces dīķī. Borta dators bija izmetams, un dzinējs bija dabūjis hidrotriecienu tā, ka klaņi iznāca ārā paskatīties, kurš idiots ir pie stūres.

Darbavietas laukumā stāvēja noparkota servisa maiņas automašīna. Veca, sarūsējusi Mazda 323F, kura bija tik šaura, ka knapi spēju tajā ielocīties. Braucot nedaudz pieliecu galvu, lai nebūtu jābaksta griesti. Mašīnas gaiši zilzaļos sānus rotāja Mārtija autoservisa logotips ar sakrustotām uzgriežņu atslēgām uz tumšas, salauztas pārnesumkārbas fona. Uzraksts solīja visu saremontēt ātri un kvalitatīvi.

Uzņēmu kursu uz Mārtija autoservisu, jo mājās nepavisam nebija ko meklēt. Mans vienistabas dzīvoklītis atradās Īstsaidas tālākajā galā, un īrēju to par smieklīgi zemu summu no antīka pārvaldnieka.

Ceļš izrādījās daudz grūtāks, kā biju iedomājies.

Sastrēgumi, avārijas un ugunsgrēki, kuriem pa vidu valdīja pilnīga panika. Zombiji mielojās, bieži vien ar vēl dzīviem upuriem, no kuriem šļācās asinis un tie raustījās agonijas krampjos. Policisti kaut kā centās regulēt haosu un ik pa brīdim sašāva kādu no zombijiem, kas tiem pietuvojās. Šaujiet tač’ galvā, idioti tādi, es nodomāju. Bez ceremonijām sastrēgumu apbraucu pa puķu dobi. Zem riteņiem kaut kas nožļarkstēja un nokrakšķēja.

Ja šī Mazda nebūtu lētas plastmasas un sūdu čupa, es kādu zombiju varētu draudzīgi pastumt malā. Bet tādu domu atmetu, kad zombijs deviņgadīga bērna izmērā uztriecās uz motora pārsega un atstāja tur bukti. Priekšējais bampers arī sašķīda. Pie sevis nolamājos un izbraucu uz apvedceļa.

Tā bija kļūda. Viss ceļš bija liels sastrēgums, un pārsimt metrus tālāk bija Nacionālās Gvardes bruņutehnikas blokāde. Izskatījās, ka neviens netiek laists ārā no pilsētas. Ne uz priekšu,ne atpakaļ. Mašīna bija jāpamet, jo līdz Mārtija servisam no apvedceļa nobrauktuves pa taisno varēja aiziet aptuveni divdesmit minūtēs.

Gar mašīnas logiem zibēja bēgošie cilvēki. Tie nesa steigā paķertās mantas, ko nu katrs bija paņēmis. Kāda izmisumā kliedzoša māte skrēja ar asiņainu bērnu uz rokām. Viņa paklupa. Pārējie panikas pārņemtie cilvēku viņu sabradāja un pat neatvainojās.

Paķēru somu un ieroci un ātri izmantoju izdevību izlekt no mašīnas un iespraukties šķirbā, kur neviens netraucē. Cauri kliedzieniem dzirdēju, ka no kādas mašīnas diezgan skaļi skan radio. Izspraucos līdz tai un, izmantojot izdevību, ka tā ir tukša, iekāpu un klausījos.

„Vispārēja evakuācija! Pandēmija! Vērsieties pie policijas vai armijas! „ Bla bla bla , es nodomāju. Nu ne sūda armija nepalīdzēs! Šī cīņa būs nevienlīdzīga un ar smagiem zaudējumiem. Kārtējo reizi atcerējos pareģojumu. „Jums jāaizmirst viss, kas bijis! Izdzīvos vairs gudrākais. Varat lūgties kaut visus svētos, bet ticiet tikai sev! Cilvēki viens otram rīkles pārgrauzīs!” Sasodīts, es domāju, ka tā bija metafora….