local-stats-pixel

Apmulsums 332

 108  0

Atvainojos, atvainojos un vēlreiz atvainojos! Bet nu tomēr svētki un citas darīšanas..

Pamodusies, izberzēju acis un nesapratnē sēdēju gultā. Šis rīts viennozīmīgi bija viens no dīvainākajiem, ņemot vērā to, ka man tā nekad nebija gadījies. Parasti ļoti viegli tiku galā ar slimībām un vīrusiem, kamēr citiem vajadzēja lietot zāļu un tēju lērumus. Par to es vienmēr biju pateicīga saviem gēniem, taču šī situācija nedaudz izmainīja manu nostāju pret slimībām. Paskatījos pulkstenī un nopūtos - biju nogulējusi pusi dienas, jo nu pulkstens rādīja četrus pēcpusdienā. Miegs tik tiešām bija nācis par labu, jo nu jutos ļoti moža un izgulējusies. Izkāpjot no gultas, ievilku kājas savās mīkstajās čības un devos lejup, kur nu vairs neviena nebija. Biju nogulējusi visu cilvēku promiešanu. Nedaudz piktojos, ka Rihards nebija uznācis augšup, lai atvadītos vai kaut ko pateiktu.

Pieejot pie letes, mani patīkami pārsteidza manu mīļo cilvēku padarītais - uz šķīvja bija skaisti izkārtota porcija ar pankūkām un augļiem, tas viss bija bagātīgi pārliets ar zemeņu mērci un pie šķīvja atradās kartīte, adresēta man:

"Ceru, ka nu tev ir labāk, taču tu mūs nedaudz nobiedēji. Izgulies un atpūties, jo vakarā mēs brauksim.... R."

-Ak tad kārtējais pārsteigums, kundziņ? - iesmējos un devos ēst nu jau pusdienas, kas pat vēsas garšoja brīnišķīgi. Nolēmu piezvanīt Rihardam, lai varbūt kaut ko uzzinātu par vakarpusi. Cerēju, ka ja mīļi palūgšu, viņš kaut ko atklās. Pēc trešā signāla viņš beidzot pacēla.

-Sveika! Es nevaru tagad ilgi runāt, jo man pēc piecām minūtēm sāksies sanāksme. Kaut ko gribēji? - ja es viņu tik labi nepazītu, man liktos, ka viņš tiešām ir ļoti aizņemts. Taču tomēr es viņu pazinu, tāpēc zināju, ka kaut kas notiek...

-Ak tā...nu nekas svarīgs tas nebija. Gribēju tikai kaut ko vairāk uzzināt par vakaru. Kas īsti notiks? Vai vismaz - ko man vilkt mugurā? - pēc iepriekšējās reizes nevarēju būt droša par to, kur viņš mūs vedīs.

-Nuuu..par to tev nav jāuztraucās. Aizej uz Gabrielas istabu un tu sapratīsi, par ko es runāju. Mīlu, bet man jāiet! Līdz vakaram skaistā.. - nepaspēju viņam atbildēt ar to pašu, jo viņš jau bija nolicis klausuli.

Šurpu turpu staigāju pa viesistabu, apsverot visu, kas varētu atrasties Gabijas istabā. Ja es būtu viņas vecumā, es nekavējoties joztu augšup, lai uzzinātu, kas tur atrodās. Taču tagad es jau biju pieagusi, man taču tikko palika deviņpadsmit. Tāpēc....es nekavējoties jozu uz viņas istabu, jo mana ziņkārība mani uzvarēja.

Atverot durvis, pamanīju kasti, kas stāvēja uz gultas. Parasta balta kaste, nodomāju. Šādus momentus biju redzējusi filmās, kad meitenei puisis uzdāvina brīnumskaistu tērpu, noklātu ar dimantiņiem un pērlītēm, tad meitene lēkā no priekiem, nevarot sagaidīt, kad varēs to uzvilkt puisim par prieku. Taču neticēju, ka ar mani kādreiz kaut kas tāds notiks.

Kastes lente nu bija atsieta, taču man bija bail to vērt vaļā. Protams, vēlējos piedzīvot šo brīdi pēc iespējas ātrāk.. Ievilku elpu un neelpojot noņēmu kastes vāku. Stāvēju un neko nespēju izdarīt - tik pārsteigta biju. Neko no tā, ko biju iztēlojusies šiet neatradu, taču rožlapiņu jūrā atradu aploksni, kas bija adresēta man.

"Sveika, mīļā. Patiesību sakot, tavs rīta pārsteigums bija nedaudz palīdzējis man šo visu sagatavot. Neko priekšā un par agru nepaskaidrošu. Viss notiks tad, kad tam būs jānotiek. Viss ar visiem ir sarunāts - arī tas, ka neviens tev neko neteiks, sakarā ar šo... Varu pateikt tikai vienu - baudi!

Pirmā norāde - paskaties pa logu.

Tavs Rihards"

Paklausīgi piegāju pie loga un pārsteigumā noelsos - zālienā ar rožlapiņām un pašām rozēm bija izveidota sirds, kuras vidū stāvēja kaut kas balts. Tas manī rosināja vēlmi turpināt šo spēli. Pat nesaģērbjoties nedaudz pieklājīgāk, čībās un mājas drēbēs skrēju uz pagalmu, no kura paķēru balto aploksni un devos atpakaļ, lai mūsu guļamistabā to izlasītu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Tiiiik mīļi.:) Kad nākamā!?:)

 0  0 atbildēt