Izejot ārā no slimnīcas, ieelpoju svaigumu, kas valdīja visapkārt. Pavasaris bija pilnbriedā, un tāpēc, ka tas bija mans mīļākais gadalaiks, es mēģināju baudīt visus tā sniegtos labumus. Vējš jauca matus, taču es to pat izbaudīju, pat izbužinot tos nekārtīgās cirtās. Ilgi gan pie ārdurvīm nestāvēju, lai nebremzētu cilvēku plūsmu, tāpēc devos ceļā. Veikals bija burtiski desmit minūšu gājienā, tomēr es izvēlējos garāku ceļu uz tālāku veikalu un man nācās iet cauri parkam. Riharda mašīna nu stāvēja vecajā vietā un otras mašīnas šeit vairs nebija. Bet kā nu ne - darījums bija noslēgts bez saistībām. Visi gali ūdenī, kā saka. Un tas mani vairs neuztrauca.
Vērojot koku un krūmu zaļās atvasītes, putnu čalošanu un cilvēku līksmās sejas šajā gadalaikā, manas domas nedaudz aizklejoja pie tēva. Jā, viņš bija nelietis un nu jau noziedzinieks, taču manī ritēja viņa asinis, es biju un esmu daļa no viņa, manī bija viņa neatlaidība un cīņas spars, viņa sīkstums un apņemība, kad kaut kas neizdodas. Tieši viņš man iemācīja mīlēt pavasari - ne tikai tādēļ, ka man aprīlī bija dzimšanas diena, bet arī daudzu citu iemeslu dēļ.
Viņš bija izdomājis pasaku, kuru bērnībā mēs viens otram stāstījām pirms gulētiešanas. Katru vakaru tai piepulcējās kādi jauni notikumi vai jauni varoņi, kas glāba skaistās princeses vai apkaroja nelabos spēkus. Parasti princešu vārdus un raksturus domāju es, jo tētim tas īpaši neizdevās. Tā nu manas bērnības dienas vadījās pasaku valstībā, starp labajām ziedu fejām un princesēm...tanī laikā tas bija viss, ko man vajadzēja. Biju drošībā savā pasaulē, ko radīja pavasaris. Viss auga un attīstījās.
Turpinot atsaukt atmiņā pagātni, nejauši satrūkos, atgriežoties realitātē un uzskrienot kādam virsū.
-Es atvainojos, - jūtot, ka sarkstu no neveiklības, ko biju radījusi, vēlējos ātrāk doties prom. Varēju neatvainojoties un neatskatoties tā arī darīt, taču tas būtu nepieklajīgi pret šo personu. Galu galā, es biju šīs situācijas vaininiece.
-Skaties, kur ej! - viņš man atbildēja, nostādot mani vēl neērtākā situācijā. Turpināju savas gaitas, taču pēc brīža atskatījos, jo kaut kas man likās ne tā. Un manas aizdomas apstiprinājās - šis cilvēks bija Artūrs, kurš tāpat kā es bija tikko atskatījies, un nu jau mainot kursu pretēji, tuvojās uz manu pusi.
-Sasodīts! - nočukstēju un nedaudz palielinot tempu, tuvojos "Maximai", kas būs mans pagaidu glābiņš, kamēr izdomāšu plānu, kā no viņa aizbēgt. Pašlaik zināju, ka uzvedos kā pēdējā zaķpastala, taču atzīšos, ka man tik tiešām bija bail, jo īpaši tāpēc, ka Riharda man nebija blakus. Nebiju gatava ielaisties sarunās ar cilvēku, kurš pret mani nu izjuta dalītas izjūtas. Nu viņš mani droši vien ienīda, kā nevienu citu...
-Megan, nolādēts, apstājies! - viņš man no mugurpuses sauca, taču es pat netaisījos paklausīt viņam. Turpinot iet tikpat ātri, kā pirmīt, likās, ka esmu atrāvusies, tādēļ grasījos pārbaudīt, cik labi man tas ir izdevies. Nekur viņu neredzēju, un tas man lika atviegloti nopūsties. Taču necik ilgi tas nevikās - īsziņa mani izsita no miera un atvieglojuma.
-Tev pat nav nojausmas, cik ļoti tu man derdzies. Neriskē, vai saproti? - Palūkojos visapkārt, sapratu, ka viņu nekur neredzu un pārskrienot aukstām tirpām pār muguru, sapratu, ka veikalu man vairs nevajag, taču Rihardu gan. Un pat ļoti!
