Otrdien, 11. septembrī, es uz darbu atstiepu visas komplektējošās daļas, lai savāku PC. Es sēdēju auditorijā un gaidīju, kad skolnieki ieņems savas vietas. Valdis ienāca priekšpēdējais, uzmeta uz mani skatienu – es viņam pamāju ar galvu, viņš pamāja atbildē. Viņa acīs es nevarēju pamanīt kaut ko negatīvu, un laikam jau incidents palika pagātnē. Jāatzīst, es sajutu nelielu atvieglojumu. Es teicu:
- Tā, jaunieši, šodien mēs sakomplektēsim Natālijas datoru, kā arī tiksim skaidrībā, kāds dzelzis kam ir vajadzīgs un kā to sauc.
- Manējo? – izelpoja Natālija un pat nedaudz piecēlās kājās. Viņas seja attainoja apjukuma, izbrīna un neviltota prieka sajaukumu. Tādu prieku, ka ir gatava nobīties, jo pieredze rāda – dzīvē neko par brīvu nedabūsi.
Man nekad nav patikušas šīs asarainās jūtu izpausmes, tāpēc es atbildēju diezgan skarbi:
- Tavu, Natālij, tavu. Es taču nevaru pieļaut, ka maniem skolniekiem tiek liegta iespēja izpildīt mājasdarbu. Un nepārdzīvo, es no tevis maksu baudā neprasīšu. Pirmkārt – es negribu nokļūt cietumā par mazgadīgo pavedināšanu, otrkārt, kas ir vēl svarīgāk, tu neesi manā gaumē.
Pāris meitenes tikko manāmi pasmaidīja, skatoties te uz Natāliju, te uz mani, ķipa, „neesi-tajā-svara-kategorijā-draudzenīt-lai-iegūtu-sev-tādu-veci”, puiši arī pasmaidīja, daži atklāti sāka rēkt, toties Natālija apmulsa un visa nosarka.
- Tā, pietiks zoboties! – paceļot balsi es pateicu. – Pie lietas. Upīti, nāc šurp, tu man asistēsi, jūs pārējie arī atraujiet dirsas no krēsliem un skatieties ko un kāpēc mēs darām. Nākošajā nodarbībā es jums prasīšu, kā saucas katrs dzelzis, kādu funkciju tas izpilda un to, kurš nezinās – nositīšu!
Četrdesmit minūšu laikā dators tika trīs reizes salikts, izjaukts un atkal salikts, tāpēc katram it kā vajadzēja saprast, ko un kādā secībā ir jāliek, kā arī pats galvenais – kāpēc to vispār vajag. Visu nodarbību auditorijā bija rūpniecisks troksnis, kas mani priecēja, jo tādai skaņai tomēr ir jābūt, kad skolnieki mācās.
- Tu ko, debīls esi?! Kur tu bāz videokarti? Vai tad tu neredzi, ka slots neatbilst?!
- Nu šis modulis taču šeit nemaz nederēs, tas taču ir DIMM-2, bet te uztaisīts viss priekš DIMM-1!..
- Bļin, Ance, tu ar saviem nagiem drīs visus kondensatorus norausi nost! Ko tu ar tiem plivinies kā Vilknadzis no X-cilvēkiem!..
Kopumā apmācības process ritēja pilnā sparā, tikai Valdis Rožlapa nekur nelīda, stāvēja blakus un, skatoties uz klasesbiedriem, slēpa zemisku smaidu. Arī Natālija Pakalna neizdvesa nevienu vārdu, kaut arī uzmanīgi visam sekoja līdzi. Jāatzīst, ka arī Vilmārs Upītis ar interesi sekoja līdzi procesam.
Uz nodarbības beigām es visus izdzinu pa vietām, sagaidīju, kamēr visi apsēdīsies un nomierināsies, un teicu:
- Nākošreiz mēs uzstādīsim Windows un nepieciešamo softu, bet to darīsim uz citiem dzelžiem. Tagad šo datoru vajadzēs nogādāt Natālijai mājās. Vilmār?
Upītis piekrītoši pamāja ar galvu.
- Viņš pats neaizstieps, - es turpināju. – Sistēmbloku un monitoru vienās rokās neaiznest.
- Es palīdzēšu, es dzīvoju blakus, - iesaucās Gints Veinbergs.
- Lūk, lieliski. Natālij, šis dators nav superdators pēc mūsdienu mēriem, bet, kā saka, dāvinātam lācim vēderā neskatās. Sims’us varbūt arī nesanāks paspēlēt, bet mācību procesam derēs noteikti. Viss, lasieties prom, nodarbība beigusies. Upīti, aizkavējies uz brītiņu.
Vilmāram paprasīju uz Natālijas datora uzstādīt nepieciešamo programnodrošinājumu, viņš piekrita, pēc tam piebildu, ka dzelži viņa datoram stāv pie manis mājās un vakarā viņš to var savākt. To izdzirdot, Vilmāra seja sāka mirdzēs un viņš izskrēja no kabineta gandrīz vai palecoties. Toties es devos iepazīties ar jauno bioloģijas skolotāju.
Skolotāja galds bioloģijas kabinetā bija aplīmēts ar meitenēm no desmitās „A” tik ļoti, ka pašu skolotāju nevarēja redzēt. Viņas visas kaut ko apsprieda, tas ir – kaut ko pa vecenišķam bezjēdzīgi muldēja.
- EI! – es iesaucos, izbrīnīts par to, ka uz manu ierašanos neviens nepievērsa uzmanību. – Tā, mērkaķi, a nu ka prom no šejienes! Man ir svarīgs jautājums Evitai Mačai. Mēs apspriedīsim, kā jums iekalt galvā labklājības un uzmanības pievēršanas pamatus.
Skolnieces nesāka strīdēties un ātri izklīda; viņas laikam ietekmēja vārds „uzmanības pievēršana”. Evita uz mani skatījās ar nesaprašanu, bet skolnieču paklausība viņu pārsteidza. Es divas reizes apgāju apkārt galdam, apskatot meiteni no visām pusēm – es paskatījos pat zem galda, bet Evita priekšlaicīgi salika ceļus kopā. Ceļi, pie tam, bija labi, mazi un ovāli, gribējās tos paglāstīt. Nu un arī pati bija tā neko. Ne gara, tieva, vasarraibumains deguns, tievas lūpas un bedrītes vaigos. Viņas pelēkās actiņas uzmanīgi sekoja tam, kā es pārvietojos. Viņā bija kaut kas no koptas mājas kaķenes, - gribējās viņu visu noglāstīt. Krūtis, tiesa, varēja būt nedaudz lielākas un gurni viņas augumam nebija gluži atbilstoši, bet derēs. Es teicu:
- Esmu liels bioloģijas piekritējs, bet daudz ko esmu aizmirsis. Man derētu skolotājs...
Viņa sekundi domāja, un es pamanīju, ka apjukums viņas sejā neparādījās, un pēc tam teica:
- Jūs laikam esat Vilmārs Grieķis. Inga mani brīdināja, - viņai bija patīkama un zema balss, nepavisam kā kaķenei.
- Un ko tādu viņa par mani teica?
- Ka jūs esat bezprincipiāls, uzbāzīgs, nogribējies kuilis ar paaugstinātu pašvērtējumu un varenības māniju. Kā arī alkoholiķis un vienīgā jūsu noderīgā īpašība ir labi „noregulēta” mēle.
- Tas ir pārsteidzoši! – pārsteigumu es, protams, parādīju ar seju. – Mūsu laikos, augsto patikšanas ideālu laikā, kad par pirmo labo īpašību tiek uzskatīta kārtīgums un cieņa, aiz manas muguras mani aprunā!.. pie tam – tīrāko taisnību! Bet tev nav jātic Ingai! Tās ir tikai tukšas runas, viņa vienkārši negrib, lai tu mani no viņas aizved, jo es esmu pati kaisle!..
- Nu tad kā būs ar pāris sieviešu anatomijas nodarbībām? Man ir konjaks.
Tagad Evita uz mani skatījās ar plati atvērtām acīm un nedaudz kratīja galvu, it kā novērotu kaut ko pārsteidzošu un pretīgu vienlaicīgi, kaut ko tādu, kas nevar eksistēt dabā. Interesanti, kādā brīnumzemē viņa piedzima?
- Vilmār, es saprotu, ka kaut kur vēl eksistē sievietes, kam jūsu nekaunība liksies par komplimentu, bet es neesmu no viņu rindām. Un nekad nenokļūšu viņu rindās, - o, viņa to pateica ar iekšēju pārliecību un pat lepnumu! – Tāpēc lieciet mani mierā un dodieties radīt iespaidu uz nepieredzējušām mazgadīgām meitenēm – uz savām skolniecēm.
Tagad viņa skatījās man acīs ar izaicinājumu. Es papurināju ar pleciem, aizgriezos un, dodoties uz izeju pie durvīm atskatījos un teicu:
- Nu bet es tā arī nesapratu, tev nepatīk konjaks? Vai sekss?
Un, atstājot bioloģijas skolotāju vienatnē apdomāt šo jautājumu es devos uz savu kabinetu. Man vēl bija palikusi pēdējā nodarbība.
Uz nodarbības beigu pusi es no Ingas saņēmu īsziņu: „ienāc”. Īsi, skaidri un izpildīšana netiek apspriesta. Aizgāju, jo arī man pašam gribējās viņai pateikt pāris vārdus.
Inga sēdēja pie galda savā kabinetā un kaut ko rakstīja žurnālā. Es sāku jau no pašām durvīm:
- Ko tu par mani samuldēji savai draudzenei?! Viņa pat uz minetu nepiekrita!
- Un kas? Ar rokām vairs netiec galā? – vienaldzīgi atbildēja Inga, neatraujoties no žurnāla.
- Atpazīstu šo cinismu. No tā smird pēc medikamentiem! Tos tu no sava vīra-miesnieka savākusies?
Inga nesteidzīgi nolika pildspalvu, atmetās uz krēsla atzveltni, sakrustoja uz krūtīm rokas un uz mani uzmanīgi un cieši paskatījās.
- Grieķi, - viņa pēc pauzes teica, - es dzirdēju, ka tu datoru esi uzdāvinājis savai skolniecei.
- Datoru – tas ir skaļi teikts. Tīri tā, visādus metāllūžņus savācām. Un kas? Tāpat uz izmešanu mājās mētājās. Vai arī es tomēr pārspīlēju? Piedāvā paņemt atpakaļ?
- Tev nešķiet, ka tu sāc pieķerties saviem uzraugāmajiem?
- Nē! – es atbildēju. – Ne par kādu pieķeršanos nevar būt ne runas!
- Jā, un vēl meitenes no vienpadsmitās „B” nāca, prasīja par tevi. Vai tu esi precējies, ar ko tu nodarbojies, kad tev ir dzimšanas diena...
Nu te es izslēju plecus un pacēlu zodu:
- Nu loģiski, tik izskatīgs vīrietis...
- Kuilis tu esi vien, viņām ir tikai septiņpadsmit, - Inga to teica bez jebkādas izteiksmes, viņas balsī bija jaušams nogurums.
- Nu vot. Maiga āda un tā tālāk... – Es apsēdos uz Ingas galda un sapņojoši paskatījos uz griestiem.
- Un krimināllikums par mazgadīgo pavedināšanu – kā ar buldozeri manos sapņos iebrauca Inga.
Es nolaidu acis uz viņu un ar smaidu teicu:
- Tev vienkārši skauž. Un tu esi greizsirdīga. Nu tad ko tu manām meitenēm par mani pastāstīji?
- Taisnību.
- Kādu vēl taisnību? –es paprasīju.
- Es pateicu, ka tu esi pats neizturamākais cilvēks uz planētas, bet, ja vajadzēs, tad par katru no viņām nomirsi pat neaizdomājoties.
Es zibens ātrumā piecēlos no galda un ar šausmām paskatījos uz Ingu:
- Tu taču esi galīgi nojūgusies! Kā kaut ko tādu varēja izmuldēt? Viņas tev noticēs un domās, ka es tiešām uztraucos par viņu bezjēdzīgo eksistenci!
- Viņas noticēja arī, - ar smaidu atbildēja Inga, piecēlās, uz pleca uzmeta somu un neatvairāmi devās uz izeju, pie durvīm atskatījās un ar to pašu smaidu piebilda. – Durvis aizver, bērnu un pusaudžu aizgādni.
Un izgāja.
Es veselu minūti skatījos uz durvīm bez domām galvā. Mana galva bija tukša kā zvans bez centra. Es pat pa galvu iesitu ar kulaku, zvans neatskanēja, bet smadzenes kaut kā sāka strādāt. Rezultātā manas smadzenes izdeva domas par Ingas aprakstu:
„Nu vot sučka...”
