Antipedagoģiskā poēma, 3. daļa7

Man iedeva kaudzi metodiskās literatūras, uz kuru es diagonāli apskatījos un nonācu pie secinājuma, ka izglītības ministrijā ir savākušies maniaki un paranoiķi. Diskrētā matemātika! Kombinatorika! Viņi vienkārši ir nojūgušies. Desmit darba gadu laikā man ne reizi nav nācies ieskatīties matemātikas grāmatā. Kaut gan meloju, vienu reizi vajadzēja, bet tas bija pilnīgi unikāls un specifisks gadījums (vajadzēja aprakstīt sazaroto datu struktūru, bet gatavie risinājumi mani neapmierināja). Protams, ka matemātika – tas ir labi, bet nepieciešamība pēc tās ir tikai tad, ja izstrādā čipus vai raksti kompilatoru, bet es stipri šaubījos, ka kāds no šīs skolas skolniekiem kādreiz ražos procesorus. Jebkurā gadījumā – tam ir universitātes. Savus priekšstatus es izteicu direktorei, uz ko saņēmu atbildi, ka skola atšķirās no citām skolām ar to, ka tajā vielu māca padziļināti. Un ko man tagad darīt? Šito teorētisko murgu es labvēlīgi aizmirsu uzreiz pēc tam, kā pabeidzu universitāti, un atcerēties to man nebija nekādas vēlēšanās.

- Labi, kaut ko izdomāšu... – pateicu pats sev, kaut gan nebiju sevī pārliecināts. Pirmais septembris iekrita sestdienā, tāpēc es uz darbu neaizgāju, jo stundu tāpat nevienam nebija, bet kratīties starp skolniekiem ar plastiskiem smaidiem, kuriem rokās puķu pušķi, man nebija nekādas vēlēšanās. Uz skolu es aizgāju tikai pirmdien – lai iepazītos ar kolektīvu. Todien man nodarbību nebija. Dzintra Ruģele mani stādīja priekšā kolēģiem, pēc tam es viņiem pajautāju, kur un kādā daudzumā viņi lieto alkoholu, kas nelielam daudzumam vīriešu izraisīja bēdīgu smaidu, bet sievietes vienkārši nobijās. Inga paskaidroja kolēģiem, ka es gribu ar sevi iepazīstināt, tā teikt – iekļauties kolektīvā tiešā vārda nozīmē.

Nopērciet torti, Vilmār Grieķi,  - direktore atļāva. – Mēs ar prieku padzertu tēju.
Torte! Torte, velns parāvis!... Īsāk sakot, mājās es atgriezos psihiski sagrauts. Kolektīvs izrādījās nedzērāji, cerība uz to, ka Inga man iedos, šķīda acu priekšā, bet rīt mani gaidīja mana pirmā nodarbība, - viss bija tik sūdīgi, ka sliktāk vairs nevarēja būt. Piedevām vēl sāka beigties nauda, vajadzēja  izdomāt, kam aizņemties šoreiz. Jā, aizgāju es uz veikalu, nopirku pašu lētāko pudeli, attiecīgi arī pašu sūdīgāko pudeli konjaka, atnācu mājās un līdz naktij virtuvē sēdēju vientulībā, sūcu alkoholu un domāju, kā man sanāca visos šajos mēslos iegrābties.

4. septembra rītā mana galva neizturami sāpēja. Parasti man galva reti kad sāp, jā, man paģiru nekad nav, bet šis gadījums bija pretstats ierastajam. Lūk līdz kam noved nervozēšana savienojumā ar surogātdzērienu.
Uz skolu es tomēr aizvilkos. Ne tik ļoti atbildības sajūtas dēļ, bet drīzāk mazohistiskas vēlmes visu padarīt sev vēl sliktāk. Tiesa, vēl aizvien bija neliela cerība, ka svaigā gaisā man nāks par labu. Kā izrādijās, tā nenotika.
- Pisies uz liceju, sūdagabals – es sevi šaustīju – pisies darīt pasauli labāku, bet skolniekus (it īpaši skolnieces!) – tīrākas!.. Ingai taisnība, Grieķi, tu esi lielākais mudaks uz šīs zemes! NU kā varēja iegrābties tādos mēslos?..

Līdz skolai es paliku nedaudz jaukāks un koridorī satiku Dzintru Ruģeli. Vecā ragada mani visdrīzāk izspiegoja. Tagad viņai birsū bija pelēki svārki un sniegbalta blūze. Blūze bija tik balta, ka tā stimulēja sāpes manā galvā pulsēt ar divkāršu taktu.
-Es cerēju, ka jūs uzvilksiet šlipsi, Vilmār, - sasveicinājās direktore. – Pie mums, ziniet, ir kaut kādi noteikumi.
- Man nav kaklasaišu un tās sasiet es tāpat nemāku.
- Bet kreklu taču varējāt sakārtot biksēs?
Es nedaudz pieliecos uz direktores pusi, viņa atkāpās soli atpakaļ un es sazvērestīgi nočukstēju:
- Man ir veca siksna, metāls sarūsējis.

Un pēkšņi nodārdēja pērkons. Tas ir – zvans. Nē, tas nebija mīļš zvaniņš, kas ir patīkams ausīm, tas bija simts decibelus skaļš kara zvans, kuru kāds sadists man tikko ielika galvā.
- Ak Dievs!.. – es lūdzos caur lūpām, bet Visvarenajam mana migrēna bija pie dirsas.
Es saķēru galvu ar rokām un saviebos. Sirēna skanēja veselu mūžību, bet beigu beigās tā norima un es atvēru kreiso aci. Diemžēl neizrādījās, ka direktore ir spoks, viņa neizzuda gaisā kā labais Kaspers, bet vēl aizvien man kā betona stabs bloķēja ceļu.
- Un tā katras četrdesmit piecas minūtes? – ar ciešanām es nošļupstēju. – Dzintra Ruģele, atlaidiet mani lūdzu, a?
- Jūsu nodarbība ir sākusi – ienāciet starpbrīdī, es jums iedošu aspirīnu.
Viņa strauji apgriezās un pameta pratināšanas vietu.

- RUĢELES KUNDZE, JŪSU FRIZŪRA LIEK JUMS IZSKATĪTIES VECĀKAI! – ar pēdējiem spēkiem es nokliedzos viņai mugurā, bet viņa pat neatskatījās, tikai pacēla roku un ar to norādīja manas nāves virzienā – uz informātikas kabinetu. Visi bija sazvērējušies, visa pasaule man stāvēja priekšā aiz Ķīnas mūra. Izvēles nebija un es, dzīves piespiests, devos uz klasi, kur mani gaidīja trīs desmiti mazgadīgu monstru, kretīnu, izvarotāju, neķītreļu un, kas bija pats šausmīgākais – deģenerātu. Neviens no viņiem mani vēl nezināja, bet visi mani jau ienīda, - es to varēju sajust. Vienpadsmitā „B”, velns viņu parauj...

Klasē vēl aizvien bija troksnis un zviegšana, kas nebija beigusies pēc tikko noskanējušā zvana. Es aizcirtu durvis un lūdzos:
- Klusu, bļa!.. – pie tam, mana lūgšanās laikam noskanēja pārāk agresīvi, jo klusums iestājās momentā – īsts kapa klusums. – Tas ir.. čau, jaunieši. Nekliedziet, galva sāp.
Es aizklumburēju līdz savam krēslam, nolūzu tajā un akurāti nofiksēju galvu uz galda. Galda virsmas aukstums labi ietekmēja pašsajūtu. Pēc minūtes es pacēlu galvu un uzmanīgi apskatīju skolniekus, kas mani vērīgi novērtēja.
- Kurš iekliegsies – nositīšu! – es apsolīju, būdams pārliecināts, ka nepieciešamības gadījumā tā arī izdarīšu.
Pēc tam es nolaidu galvas otru pusi uz galda virsmas un „nomiru” uz kādām desmit minūtēm. Visu šo laiku es nedzirdēju pat mazāko čukstu.

- Kas? Traka naksniņa? – es izdzirdēju kaut kur no aizmugurējām rindām – balss piederēja puisim, viņš runāja uzmanīgi, ar nedrošības sajūtu.
- Aha,  - es atsaucos, nepaceļot galvu.
- Moška aspirīniņu? – ar rūpēšanās pieskaņu pateica tā pati balss, kam pievienojās pāris apslāpēti „hi-hi”.
 - Tavs aspirīniņs nepalīdzēs,  - es atsaucos, pēc tam ar pūlēm pacēlu galvu, un tūlīt pat ieraudzīju rūpjpilnās balss īpašnieku. – Kokaīna nav? Vot tas palīdzētu.

Nebija ne mazāko šaubu, ka puisis šajā kolektīvā jutās ļoti ērti. Viņš bija bravūrīgi izvēlies pie sava galda un uz mani tagad skatījās ar lielā gudrinieka skatienu, snobs, kurš dzīvē ir redzējis tādus dzērājus kā es. Apģērbts viņš bija interesanti. Es neesmu brendu pārzinējs, bet izskatījās viņš spēcīgi – džinsi ar kabatām visdažādākajās vietās, smagi metāla rāvējslēdzēji un ķēdes, masīvas šņorējamas ādas botas dzeltenbrūnā krāsā, kuras manī radīja asociācijas ar alpīnismu vai tūrismu; melns t-krekls ar milzīgu baltu, rozā un indīgi zaļu ornamentu, tam pa virsu melna baika no nesaprotama materiāla, tāpēc ka liekšanās vietās spīdēja un zaigoja kā pulēts metāls. Viss, kas uz manis bija virsū, diez vai maksāja tik pat, cik viņa viena siksna.

- Nu bet kas, tautas metodes – ne? Neder? Rīta paģiras – svēta lieta.
- Ko gan tu vari zināt par paģirām, puisīt,  - manas galvassāpes atkal piespieda manu smadzeņpodu virzīt uz leju, un bija pamanāms, ka vēršanās pie balss īpašnieka ar vārdu „puisītis” viņu aizskāra. – Tev ir septiņpadsmit gadi, tu no diviem aliņiem vai nu paliec nevaldāms vai arī nolūzti kā līķis.
- Es neesmu puisītis,  - viņš augstmanīgi iesaucās. – Un esmu mēģinājis daudz ko citu, ne tikai alu...
Galvassāpes sasniedza maksimuma robežu, es piecēlos, ar kulakiem atbalstoties pret galdu, un sāku runāt:

- Un ar ko tu lielies, pamuļķi? Ar to, ka bojā savu organismu, kad tas vēl nav pilnībā noformējies? Nu malacis, ap trīsdesmit gadiem tev ir nodrošināta dzīve uz tabletēm. Tu laikam domā, ka līdz trīsdemit gadiem ir daudz laika, ka tā ir tāla, nesasniedzama nākotnē, bet tu pat neuzspēsi nopirsties, kad tas laiks aju būs pienācis. Un es tev varu apliecināt – laiks ir nolāpīta maita! – Es aizsvīlos vēl vairāk, pat nezinu no kā, bet spriežot pēc tā, kā vārdi pameta mani, tikpat ātri pazuda arī migrēna. Tas bija mīklaini, bet tas darbojās, tāpēc es ar vēl lielāku entuziasmu piebildu. – Tu te tāds sēdi un domā, ka tev pietiek pakustināt mazo pirkstiņu un pasaule noklāsies tavā priekšā kā paklājs. Bet tie ir hormoni. Tavs organisms beidz formēšanos, pabeidz darbu ar dzimumorgāniem un pa vēnām dzen testosterona un adrenalīna litrus.

Tā ir tikai cilvēka bioķīmija, tāpēc tava paātrinātā augšana, tava „pieaugušo” joku bravūrība, kas saistīti ar seksu, alkoholu un narkotikām nav nekas vairāk kā ļauns joks, ko ar tevi izspēlē tevis paša ķermenis. Tu instinktīvi alksti dominēt, bet nezināšana tevi neattaisno, jo tev tomēr ir dots veselais saprāts. Varbūt tev tas nav piešķirts, bet Dievs Tēvs nav mani radījis cilvēka konstruēšanai un konsultēšanai. Rezultāts – tu esi pilnīgs mudaks! Tu esi mudaks tagad un visdrīzāk par tādu paliksi arī turpmāk. Tu, ar visām savām krutajām drēbēm, pēdējā modeļa telefonu un citiem dārgajiem sūdiem esi pārliecināts sevī un savos spēkos, un, protams, tētiņš un māmiņa par dēliņu parūpēsies, vienmēr piemetīs piķi, lai viņam nekā netrūktu,  - tu jau neesi spējīgs veikt pat soli sānis un apskatīties uz sevi no malas, lai saprastu, ka no rokas barotie var tikai rukšķēt pat ja viņu papēdis ir mazgāts ar Well šampūnu un auss izgreznota ar zelta auskaru. Tevi, govi, pārvērš par barošanās organismu. Sekojot nolāpītajam amerikāņu sapnim tu nodedzināsi savu dzīvi mierā un pašapmierinātībā, pārliecināts, ka tāda ir dzīves jēga. Tāda ir tava nākotne! Tu esi nekas tagad un tāds pats sūdagabals tu būsi pēc trīsdesmit gadiem, kad hormoni nomierināsies, veselība tiks sadragāta no alkohola un narkotikām, bet psihe – saprotot to, ka visa tava iepriekšējā dzīve tev neko nedeva un tava karjera izrādījās vienkārši ilūzija. Tavs pēdējais un visspēcīgākais solis šajā dzīvē būs solis no daudzstāvu ēkas jumta. Diemžēl pat tas izrādīsies muļķīgs!

Jā, šo monologu nevarēja nosaukt par ideālu, banalitātes tajā bija tik daudz, ka tas palika nedaudz vulgāri, bet to es kompensēju ar intonāciju, jo, ja gribi, lai tevi uzklausa, vajag kliegt.
- Var padomāt, ka skolotāja karjera ir tādā pašā bedrē kā mūsējā – varens sasniegums! – aizvainots un sarkans kā tomāts paziņoja puisis. Nu jā, viņa vērtību sistēma tika nopietni apdraudēta. Bet vai tad to es neapsolīju direktorei? – īsāk sakot, tu esi novecojošs sūkātājs, kurš ne velna nav sasniedzis un ne velna nesasniegs! Neko neteiksi, viņš mani ļoti dziļi aizskāra. Tagad es jau gandrīz nejutu galvassāpes, atgriezu labu pašsajūtu un varēju muldēt par visu ko (īpaši par to, kādi viņi – skolnieki – ir idioti) līdz pašam vakaram. Es atbildēju, vārdos pievienojot agresiju, cenšoties pretiniekam uzspiest savu runu:

Nu lūk, tev te ir pilnīga taisnība, puisīt! Tikai atšķirība starp mums ir tāda, ka man, atšķirībā no tevis, neviens savulaik neskaidroja, par kādu mēslu es kļūšu, ja novirzīšu savu agresiju pareizajā virzienā! Neviens man nemurgoja, kas ir pasaule, kuru es septiņpadsmit gados redzēju galīgi ne tādu, kāda tā ir īstenībā! Neviens pat neiepīkstējās par to, ka agresija jūsu vecumā ir tikai pats parastākais, pats primitīvākais veids palielināt savu „ego”, kurš deviņdesmit deviņos gadījumos no simts novedīs pie pilnīgas izgāšanās! Nu jā, palika vēl viens procents. Un kas? Tu sevī redzi Napoleonu, Hitleru vai Staļinu? Tad veiksmi tev dzīvē, nolāpītais, neattīstītais imbicīl! Uzspied savu agresiju apkārtējiem,  - tā tu izaugsi, iznīcināsi kaudzi cilvēku, iznīcināsi pats sevi un vienalga paliksi par niecību!

- Ej tak tu!...
Tas jau bija par traku. Nu, no manas puses droši vien arī... bet man kāpēc pēc tam vajag ciest viņa slimā „ego” dēļ? Es pie savējā jau sen esmu pieradis, es pat teiktu, ka man pret viņu ir dziļas simpātijas sajūta. Bet viņš pārcentās. Uz tādu „neobjektīvu” verbālu caureju man vajadzēja atbildēt ar šādiem vārdiem:
- Puisīt, es ar tevi kopā narkotikas neriju un maukas nedrāzu. Tu vēl neesi izaudzis, lai mani uzrunātu uz „Tu”. Vēl jo vairāk – aizvainot. Lasies no šejiens prom, kamēr es neesmu tev salauzis kājas! Pisies ārā  no manas klases!!!
Pēc šī „pisies” viņš tiešām izleca ārā no sava krēsla. No sākuma man likās, ka viņš man metīsies virsū ar dūrēm, bet nē – viņš devās uz izeju. Gāja lēnām, lepnums neļāva iet ātrāk, uz mani neskatījās, kaut gan pareti pacēla acis, bet tūlīt pat nolaida lejā. Es viņa acīs uzspēju pamanīt niknumu un neizlēmību – dīvains apvienojums.

 „Agresijas jūra, kas savienojas ar idejas meklējumiem, lai attaisnotu sevi”, - es iedomājos,  - lūk no tādiem puišiem ļaunie ģēniji rada visādas triecienvienības. Atrodi bezidejisku spēku un ļauj tam izpausties tev vajadzīgajā virzienā, un lūdzu – revolūcija. Vemt gribas no tā, cik viss ir vienkārši...
Pa to laiku mans skolnieks, kura vārdu es vēl aizvien nezināju, tika līdz durvīm. Es, skatoties viņam mugurā, pateicu:
- Lūdzu izdari man pakalpojumu, niecība, aizstaigā līdz Dzintrai Ruģelei un palūdz, lai mani atlaiž.
Puisis uz sekundi palēlināja kustību, bet, tā arī neatskatījies, pameta kabinetu. Es ar atvieglojumu pamanīju, ka no galvassāpēm nekas nav palicis. Skolnieki bija šokā, likās, ka viņi elpoja caur filtriem. Šajā jaukajā klusumā varētu pat pagulēt, bet to darīt man vairs negribējās.

- Labi, cik laika mums ir atlicis? – es pajautāju.
- Divdesmit sešas minūtes,  - sekoja jau iepriekš sagatavota atbilde no vienas skolnieces.
- Labi. Tu, tu un tu,  - es uz dullo norādīju uz skolniekiem. – Nāciet šurp. Re kur jums būs mans programmas saraksts, bet nākošajā nodarbībā jūs man pastāstīsiet, par ko man jums jāmāca. Par to jūs saņemsiet desmit balles, bet es tāpat jūs mācīšu savādāk...

- Viņš jūs nenodos direktorei, - pēkšņi es izdzirdēju.
Es pacēlu galvu un nespēju  uzreiz atpazīt runātāju, jo puisītis bija īsti nepamanāms. Viņa balss raustījās uz katra līdzskaņa un bija skaidrs, ka šo repliku viņam pateikt nenācās viegli. Bet tad, kad pazūd praida vadonis, pat paši vājākie cenšas pacelt galvu. Puisis izskatījās pāris gadus jaunāks par savējiem klasesbiedriem – īsa auguma, tievelis, nervos gan kustībās, gan runā,  - mūžīgā pazīme tiem, kas seko citiem. Laikam klasesbiedri viņu neņēma par pilnu un tāpēc laikam pat nesita.
- Es zinu, jaunieti,  - es atbildēju viņam ar smaidu. – Bet tam nav nozīmēs. Kāds no jums vienalga pasūdzēsies. Vai arī vismaz mēģinās – kaut gan no tā nekas nesanāks. Un ziniet kāpēc?.. – es apskatīju klasi un nevienam nebija ne jausmas, par ko es runāju, jo viņu, septiņpadsmitgadnieku dzīve bija ierobežota ar kaudzi stereotipu, īstenībā, tā no tiem tikai sastāv, bet es biju jauns mainīgais viņu parastajā vienādojumā, un šis vienādojums dīvainā veidā daudzkārtīgi palika sarežģītāks – viņi paši to nespēja atrisināt. Man viņiem nācās paskaidrot vienu no risinājuma variantiem, - jūs domājat, kāpēc mani paņēma šajā nepateicīgajā darbā? Tak viņi vienkārši vairs nevar tikt galā ar jūsu egoismu, anarhiju un stulbību. Es esmu smagā artilērija, kas šauj ar pustonnu smagiem lādiņiem. Esmu pasaukts šeit, lai pieliktu punktu šim ārprātam, ko jūs te esat izveidojuši! – no kurienes es vispār izrāvu to, ka skolā bija anarhija un nekārtība, kurai nepieciešama OMEGAs iejaukšanās? Nu jā, atkāpties jau bija par vēlu. – Tāpēc akurātāk, bērniņi, pilsētā ieradies jauns šerifs!

- Ē, bet... – kāds ierunājās, laikam mēģinot man atgādināt par cilvēka tiesībām, vai kā tur – pirmatnējām humānisma saknēm, kurām man it kā vajadzētu sekot tikai tāpēc, ka esmu skolotājs. Ar to viņi mani nevarēja nolikt pie vietas, tāpēc viņiem beidzot bija jāieskaidro, lai šim pieliktu punktu uz visiem laikiem:
- Nekādu „bet”! Iekaliet sev smadzenēs: nebūs! nekādas! demokrātijas! Es esmu vecāks, pieredzējušāks, stiprāks un, velns parāvis – ļaunāks! Saprotat? Tāpēc secinājums te ir viens: vai nu jūs paliksiet normālāki un sāksiet klausīties, ko jums saka, vai arī es jūs novākšu. Visus līdz pēdējam. Jūs tāpat esat bezcerīgi idioti... Kādam no jums ir ūdens?
Tik strauja temata maiņa samulsināja jauniešus, viņo atkal sāka skatīties cits uz citu.
- Dzeramais ūdens, nu, piemēram Mangaļu negāzētais, vai kas tur?..
Pieleca. Meitene otrajā rindā no somas izvilka pudeli un pastiepa uz manu pusi. Saņemot to, es ieskatījos viņai acīs – tajās bija redzama panika.
Vienā piegājienā es izdzēru pusi (tā bija 0,33 pudele), pārējo es izlēju uz galvas, neuztraucoties par to, ka ūdens man straumītē notecēja uz krūtīm un aiz kakla. Man bija patīkami.
- Paldies,  - es pateicu skolniecei, atgriežot tukšu pudeli. – Tātad, informātika, kuru jūs tik ļoti ienīstat...

Atlikušo laiku es centos klasei ieskaidrot to, ka grasos viņiem mācīt to, kas var tiešām noderēt reālajā dzīvē. Noslogot skolniekus ar matemātiku, kā to vēlējās ministrijas paranoiķi, manos plānos neietilpa, bet PC un populāra softa bāzes zināšanas viņiem jau bija jāzina vajadzīgajā līmenī. Nobeigumā pateicu:
- Mūsdienu dzīve bez datora ir neiespējama. Lai cik tas banāli neliktos, bet tas ir fakts. Laikam vienīgā vieta, kur Latvijā Interneta taustekļi vēl nav aizsniegušies ir stingrā režīma cietumi. Tāpēc ja kāds no jums redz savu nākotni ķurķī – Dieva dēļ! Ielikšu šim cilvēkam piecinieku un atbrīvošu no stundām. Atlikušie, kas nolēmuši palikt restu otrajā pusē, būs spiesti apmeklēt manas stundas un labprātīgi zubrīt iekšā to, ko es jums došu. Ir iebildumi?
Iebildumu nebija.

Turpmākās trīs nodarbības pagāja bez īpaši jūtamiem emocionālajiem uzplūdiem, bet īpaši neatšķīrās no iepriekšējām. Pēdējā nodarbībā desmitajai „A” klasei es pat nezinu kāpēc pastāstīju Unix rašanās vēsturi, un ar pārsteigumu daudzu cilvēku sejās, pat meiteņu, redzēju patiesu ieinteresētību. Pēc tam noskanēja zvans un es minūtes laikā visu iepriekšējo dienu izmetu no galvas, jo mans domas bija koncentrētas uz neizdzerto konjaka pudeli, kas mani pacietīgi gaidīja virtuves ledusskapī. Kā izrādījās, tikt līdz alkoholam nebija tik viegli – koridorī mani izsekoja Inga. Viņai bija dīvains skatiens, ne nosodošs, ne apmierināts. Es teiktu – tāds skatiens, kāds ir zinātniekiem, kas mikroskopā novēro baktēriju kolonijas attīstību. Viņa nezināja, kā reaģēt uz šo situāciju, tāpēc gaidīja.

- Ceru, ka tu zini, ko dari. Dzintra Ruģele no tevis gaida paskaidrojumus,  - Inga cieti pateica, un es nodomāju, ka pats gribētu saprast, ko es ellē daru. – Pirmā diena un skola jau runā par tevi.
- Es esmu iznīcināšanas ģēnijs! Un tu to zināji, kad mani sauci strādāt.
Skolotāju sastāva uztraukumi man nebija negaidīti. Starpbrīžos es gāju ārā uzpīpēt – tur vienmēr tusēja jaunieši, mierīgi darot to pašu (mēs savā laikā vismaz slēpāmies aiz šķūņa!). Pietika man parādīties un viņi sāka no manis bīdīties prom, jūtot potenciālus draudus, bet vējš līdz manām ausīm atpūta netālu izteiktās frāzes: „Skaties, tas ir tas Grieķis!”, „Re kur, tur!..”, „Nu bļa, karoče, viņš tādu sarīkoja – pilnīgs auts! Ja tu redzētu!..”, „Īsāk sakot, es tev apgalvoju – zvērs!..”. Visvairāk man patika definējums „ārprātīgais”, es pat pasmaidīju.

Patīkami bija arī tas, ka ar katru nodarbību skolnieki palika klusāki. Skaidra lieta - jaunumi, ka skolā ir nojūdzies skolotājs, ātri sasniedz pat tumšākos iestādes nostūrus, bet rezultāts man patika – uz nodarbības beigām koridori palika klusāki, es pat teiktu – sasala, kā sasalst skatītājs skatītājs, kurš asa sižeta filmā gaida, kuru nogalinās nākošo? Vienvārdsakot – Silent Hill.

- Ejam, direktore tevi vēlas redzēt, - pateica Inga, pagriezās un paātrinātā solī virzījās uz Dzintras Ruģeles kabinetu. Es viņai paklausīgi sekoju. Skolotāju pāris, kurus es redzēju pa ceļam, uz mani skatījās ar izbīli. Man pat radās vēlme uz viņiem uzrēkt kā izsalkušam lauvai, bet es to nolēmu nedarīt. Laikam biju noguris.

Direktore sēdēja pie galda, rokas noguldījusi uz galda, kreisā plauksta nosedza labo, skatiens bija auksts un sūrs. Saruna solījās būt īsa, kā giljotīnas naža kritiens. Es, nesagaidot piedāvājumu, iegāzos pretējā krēslā. Pāris sekundes Ruģeles kundze mani centās sodīt ar skatienu, bet uz mani tādas lietas nekad nenostrādāja. Laikam to sapratusi, viņa pārgāja uz verbālu iedarbību:
- Līdz manīm ir nonākušas runas, ka jūs terorizējat skolniekus.
- Meli! – es „uztaisīju” izbrīnas grimasi.
- Jūs viņiem uzspiežat savu, pat ļoti spēcīgi. Vēl jo vairāk – lamājoties!
- Es to daru humānu mērķu dēļ! – es attaisnojos. – Savādāk man nāktos viņus sist!
- Jūs ko, grasījāties viņus sist?! – direktore vai nu nošokējās vai nobijās.
- Nū-u-u-u... – es izlikos aizdomājies. – Pagaidām par to nopietni neesmu domājis. Piemēram, Krievijas ģimnāzijās cara laikā bija laba metode – ceturtdienās visus skolniekus pēra. Disciplīna bija ideāla.
- Vilmār Grieķi, beidziet tā uzvesties! – ar paceltu balsi teica direktore. – Te ir skola, nevis cietums! Mums jauniešiem jārāda augsti, vērtīgi ideāli, nevis jāgremdē viņu psihika!
Šajā vietā es saniknojos.

- Nu ko jūs runājat? Kādi ideāli?! Izaudzinājāt stukačus – no tādiem izaugs ideāla paaudze? Vai arī tā ir anarhija, ar kuru neviens no jums netiek galā? Vai šī anarhija radīs mūsu valsts nākotni?! Pietiks liekuļot, Ruģeles kundze, laiks skatīties patiesībai acīs! Mūsu jaunieši pamet skolu, sev līdzi stiepjot ļaunumu, agresiju un vienaldzību! Savus morālos principus viņi saskrebj nevis no jūsu stundām, bet no televizora, kurš u z viņiem veļ amerikānisku pseidoideālu lavīnu. Jūs ko, domājat, ka „Lāčplēša” varoņi viņiem ir svarīgāks par trešās šķiras „Rembo”?! Atveriet acis, Dzintra Ruģele, viņi uzliek mīksto uz visiem, izņemot sevi pašu, no kā var secināt, ka metodes, ar kurām jūs cenšaties viņiem piesaistīt morāli, nestrādā!
- Un jūsu metode ir lamāties un kliegt uz skolniekiem?!
- Jā, velns parāvis! Kliegt, varbūt arī sist, lai piekļūtu viņu sirdīm, lai salauztu to apvalku, kurā viņi ir paslēpušies no vecāku un valsts vienaldzības, no jūsu liekulības, ar kuru jūs cenšaties viņiem pierādīt neiespējamo!

Kādu laika sprīdi direktore man saspringti skatījās acīs, pēc tam atbalstījās pret krēsla atzveltni, pacēla brilles un paberzēja plakstiņus.
„Nogurusi, veca,  - es pat ar žēlumu nodomāju. – Nogurusi no darba, no skolniekiem, no mudaku kolektīva, tagad piedevām vēl no manis”.
- Jūs mani atlaidīsiet? – es uzmanīgi pajautāju.
- Man nav ar ko tevi samainīt,  - neatraujot skatienu no plaukstām viņa atbildēja. Direktore pārgāja uz „tu”, un tagad es sapratu, ka viņa mani nekad neatlaidīs.
- Es vispār esmu pārsteigta, ka tu piekriti. Alga ir maza, darbs – sliktāku nedabūsi, visu laiku sēdi kā uz adatām. Bet tagad ir skaidrs, kāpēc tu esi te, nevis savā „BTO”, vai kā tur sauca tavu operatortīklu rūpnīcu. Ar tādu raksturu nevar strādāt – kur nu vēl dzīvot.
- Nu jā,  - es negribīgi piekritu. Dialogs ātri pārgāja uz draudzīgu toni, bet es nebrīnījos, es jau sen biju pamanījis, ka pietiek cilvēkam uzkliegt un viņš uzreiz pret tevi attiecas ar simpātiju. Tas ir mīklaini, bet tas strādā. – Pie tam, kur ir problēma? Kāds sūdzējās?
- Pats interesantākais, ka nē. Vai nu tu viņus iebiedēji, vai arī runā viņu valodā.
- Lūk, kā tas saucas! Ja godīgi, es savādāk runāt nemāku.
- Es to jau sāku saprast. Bet problēma ir citur, ne jau skolniekos. Piemēram – vecāki.
- Nekādu problēmu nebūs. Mēs vēl neesam drā... tas ir, šeit nav Amerika, kur skolotājiem ir mazāk tiesību nekā skolniekiem. Bet uz pieaugušajiem es māku kliegt ar vēl lielāku entuziasmu nekā uz bērniem.

- Vilmār, tev ir bērni? – Dzintra Ruģele piecēlās, apsēdās uz krēsla, kas atradās blakus man, kaut gan uz mani vēl aizvien neskatījās. Viņa mani ielaida privātajā teritorijā un es sajutu elektrisku duršanu kreisajā plecā – draudu signālu. Es instinktīvi pabīdījos nost un atbildēju:
- Nu jā, man tagad ir jauki simtiņi.
- Tātad nav,  - viņa kaut kā nolemti pateica. – Tu nezini, kas ir savs bērns.
Viņa vārdu „savs” izcēla, it kā es nesapratu, par ko iet runa.
- Es baidos no mazuļiem,  - es godīgi atzinu. Viņus nav iespējams audzināt. Viņu priekšā es esmu bezspēcīgs.
Dzintra uz mani uzmanīgi apskatījās, tad novērsās un teica:
- Pārsteidzoša atklātība. Vīrieši tik tiešām baidās no bērniem, tikai retais no viņiem to var atzīt. Tu esi stiprāks, Vilmār.

Man pēkšni palika neērti. Es paprasīju, vai mūsu saruna ir beigusies, uz ko direktore atbildēja ar galvas mājienu un es steidzos mājās. Man vairs negribējās ar viņu iedziļināties dzīves atklātībās, it īpaši uz tik kutinošām tēmām.