It Feels Wrong
Aizejot mājās, es jutos briesmīgi. Vienkārši briesmīgi. Es zināju... Es zināju, ka tā notiks. Es no tā baidījos... baidījos, ka mani pametīs, pirms vēl kaut kas būs sācies. Nekas vēl nebija sācies, bet manas emocijas bija pārāk stipras, likās, ka tās skrien ātrāk nekā laiks. Tās steidzās uz priekšu, man nemaz nepajautājot – Vai es to gribu? Es jutos slikti. Man neko vairs negribējās. Es tik ilgi biju vairījusies no tā visa. Likās, ka manas bailes mani pazīst un tās man atriebjas. Tikai par ko? Es tikai mīlēju. Es tikai mīlēju to, kas man likās tā vērts, bet kāds mani piekrāpa. Manī bija tik daudz domu, bet tās visas mani maldināja, mulsināja. Piekrāpa.
Nezināju, ko darīt. Jutos bezspēcīga šajā situācijā. Jutos bezpalīdzīga.
Pat neatceros, kad aizmigu. Es pat to nesauktu par aizmigšanu, ja realitāte jaucas iekšā tavos sapņos. Viss bija sajucis kopā, es nezināju, kam ticēt. Sev vai kādam citam? Pareizajam vai nepareizajam? Un kas galu galā bija pareizi?
Nākamajā dienā jutos tāpat kā iepriekšējā. Sapņi bija mani nomocījuši vēl vairāk kā realitāte. Nezināju, ko darīt kā uzvesties. Likās, ka es tikai eksistēju. Es nejutu neko vairāk. Biju kļuvusi nejūtīga. Smieklīgi? Varbūt mazliet. Bet ko lai dara cilvēks, kas jūtās izmisis? Jā, tā es patiesi jutos. Izmisusi un izstumta no visa normālā, ievilkta neprāta bezdibenī.
Pēc stundām bija paredzēts mēģinājums. Es zināju,ka pirms mums, mēģinājuma telpā atradīsies cilvēks, kuru es nevēlējos sastapt. Centos novilcināt laiku līdz pēdējam – negribēju viņu sastapt. Tas būtu pārāk sāpīgi.
Galu galā, es vairs nevarēju kavēties. Devos uz mēģinājumu telpu ar smagu sirdi. Ieejot pa durvīm, jutu sev pievērstus skatienus. Taču es nepacēlu acis, lai nebūtu jāierauga pretī tās, kuras es vismazāk gribēju redzēt – tumši zilās, dziļās acis.
Es uzmeklēju Kristīni.
„Skatos, ka šodien mūsu ir vairāk,” viņa man teica, ”un es zinu, ka tas nav dēļ manis,” viņa smaidot noteica.
Jā. Tas bija dēļ manis. Zināju, ka baumas par manu spēlētprasmi ir izplatījušās ātri.
Saņēmos, lai pārskatītu sanākušo publiku. Pamanīju starp viņiem arī Kristapu. Viņš mani vēroja, kaut arī apkārtējie centās viņu ieraut sarunās. Viņš likās nokaunējies un cerību pilns. Taču es jau biju paspējusi nocietināties pret visu. Jau tik daudz reižu dzīvē biju paspējusi noslēgties sevī... Un te nu atkal es biju. Sagrauta un noslēgusie sevī.
Turpinājums sekos..
Kaut gan redzu, ka ne pārāk daudzi ir aizrāvušies ar manu stāstu, es tomēr centīšos to pabeigt, jo tas ir diezgan tuvu manam dzīvesstāstam, tāpēc arī ir svarīgs man pašai.. Ceru, ka atlikušajiem lasītājiem ir kaut cik patīkami palasīties manus rakstus. Un droši rakstat komentārus, ja vēlaties, man patīk uzklausīt kritiku.
:)
