Love, Love, Love...
Jutos tik neierasti! Tik labi... Tas bija kā sapņa piepildījums. Tikai šāds sapnis man jau tik sen nav bijis. Nebiju cerējusi, ka kaut kas tāds ar mani patiešām var notikt. Sēdēju mājās un ēdu pusdienas. Biju ieslēgusi televizozu, bet nedzirdēju ne vārda no tā, ko stāstīja izskatīgā ziņu diktore dienas ziņu raidījumā. Neredzēju pat to, ko ēdu. Es tikai taisiju maizītes vienu pēc otras, liku virsū to kas pagadījās. Es biju sasniegusi to pakāpi, kas tevi padara par izklaidīgu. Tāda nu es tagad biju. Gāju uz istabu pēc kaut kā, taču, kad biju tur nonākusi, man vairs nebija ne mazākās nojausmas, pēc kā nācu. Iepērkoties Maximā, nonākot pie kases, es sapratu, ka esmu ielikusi savā iepirkumu groziņā trīs burkānus, kaut gan es tos nebūt nebiju gribējusi pirkt. Patiesībā es biju nākusi pēc piena produktiem. Turklāt ejot mājās es iegāju nepareizajā dzīvoklī. Biju uzgājusi stāvu augstāk. Tiklīdz to sapratu, es metos no tā ārā un smejoties centos pēc iespējas ātrāk atslēgt sava dzīvokļa durvis. Biju iemīlējusies!
Sāku savu ierasto ikdienas procedūru – uzliku garastāvoklim atbilstošu mūziku datorā, uzliku vārīties ūdeni, lai pagatavotu kafiju, un ķēros klāt mācībām. Biju domājusi, ka domas ceļos visur kur, tikai ne pie mācībām, taču par pāsteigumu sev, atklāju, ka visu iemācos un izpildu ļoti ātri.
Pēc mācīšanās iegāju internetā, lai apskatītos jaunumus savos iemīļotākajos portālos.Ieejot draugiem.lv, ieraudzīju, ka man ir jauns uzaicināums. Kā pa sapņiem to atvēru – Kristaps Henrihsons! Vēl jo projām slīgstot savā sapnī, es apstiprināju draudzību ar viņu. Vai dzīve nav lieliska? Beidzot es jutos apmierināta ar sevi. Beidzot jutu, ka esmu pilnvērtīgi nodzīvojusi dienu. Tik daudz kas izdarīts... Un tik daudz pozitīvu emociju.
„Labrīt, Ariana! Esmu mājās,” no rīta mani pamodināja tantes Helēnas balss un atslēgu grabēšana.
„Labrīt! Jau esi atpakaļ?”
„Jā, šoreiz nebija nepieciešams palikt ilgāk. Vai Tu jau celsies augšā, vai arī Tev ir vēl laiks pagulēt? Kā būtu ar brokastīm? Es uzlikšu jau kafiju gatavoties, bet Tu jau celies augšā, man ir jaunumi,” tante manī pamodināja ziņkārību.
„Jaunumi?” Es žāvājoties izstostīju. Mēģināju piecelties gultā sēdus, lai paskatītos uz tanti, taču bija tik patīkami vēl pavārtīties tik ļoti ērtajā gultā. ”Kādi jaunumi?”
„Celies tik augšā, parunāsim pie brokastu galda,” tante ar noslēpmainu smaidu noteica.
„Labi, jau labi.”
Izkāpu no gultas, izstaipījos un lēnām aizvilkos līdz vannas istabai, lai paķertu halātu un dotos brokastot. Tante no somas izņēma brokastis – manas mīļākās smalkmaizītes.
„Mmm,” es novilku, „labs sākums dienai! Tātad, kas par jaunumiem?”
„Kas tev ir ieplānots šajās brīvdienās?” Tante tbildēja ar pretjautājumu.
Brīdi padomājusi atbildēju, ka vēl nekas.
„Nu tad nemaz nemēģīni neko ieplānot, jo es jau visu esmu izplānojusi. Piektdienas vakarā mēs aizbrauksim uz Rīgu, uz lidostu, pēc tavas mammas...”
Tante Helēna nepaspēja pabeigt svu sakāmo, jo es ar visu smalkmaizīti mutē biju sākusi spiegt. Mamma! Nebiju viņu redzējusi jau pusgadu – kopš rudens brīvdienām! Viņa dzīvoja un strādāja ārzemēs, Dānijā, kur atradās viņas sapņu darba vieta. Viņa strādāja „DRH” programmā, Holstedā. Nespēju noticēt tam, ka viņu satikšu! Tas bija pavisam negaidīti. Viņa pat nebija ieminējusies par tādu iespēju.
„Cik ilgi jūs jau abas zināt par šo plānu? Cik ilgi turējāt mani neziņā?” Es, tēlojot apvainoto, iesaucos.
„Nu ideja jau radās sen, bet vēl līdz šai dienai nebija skaidrs, vai tava mamma varēs tikt brīvdienās uz Latviju. Viss karājās uz jautājuma zīmes, bet vakar vēlu vakarā, viņa atsūtīja man e – pasata vēstuli ar ziņu, ka viņai būs tieši trīs brīvas dienas. Tas nozīmē, ka pēc trim dienām mēs dosimies uz Rīgu! Vai nav lieliski? Tava mamma jau izdomāja, ka Rīgā jūs abas dosieties garā pastaigā pa veikaliem – viņa ir ietaupījusi daudz naudas, lai varētu tevi palutināt!”
Es nespēju iedomāties vēl lieliskāku dienu! Jutos tik satraukta, nespēju vien sagaidīt, kad pienāks piektdiena.
Skolā paziņoju skolotājai, ka iespējam piektdien ātrāk došos projām no skolas un pastāstīju kāpēc. Dienai ejot es mazliet nomierinājos par mammas sagādāto pārsteigumu, lai varētu sāk satraukties par gaidāmo mēģinājumu – nebiju aizmirsusi, ka Kristaps mani uzaicināja noskatīties viņu priekšnesumu. Šodien biju daudz ilgāk stāvējusi pie drēbju skapja un spoguļa nekā parasti. Biju izvēlējusies vilkt vaļīgo, zilzaļo krekliņu ar putnu apdruku, gaišās džinsu bikses, laiviņas un matus sasēju nekārtīgā mezglā. Manuprāt, es izskatījos labāk kā parasti. Un biju jau arī pacentusies. Es pat mocījos desmit minūtes, lai uzliktu laineri, ko parasti nedaru, jo vienmēr katra acs izskatās savādāka. Jā, laikam es neesmu meitene, kas prot uzlikt nevainojamu meikapu.
Beidzās stundas. Pēdējā paskrēja pavisam ātri. Aizgāju uz meiteņu tualeti, lai varētu vēlreiz ieskatīties spogulī un pārliecināties vai viss ir kārtībā. Iegāju tualetē un priekšā satapu meiteņu bariņu no paralēlklases. Viņas ķiķināja un vēroja, kā viena no viņām, pēc skata galvenā meitene bariņā, atsvaidzināja savu meikapu.
„Domāju viņš būs sajūsmā, par tavu izskatu. Viņš pavisam noteikti iemīlēsies tevī vēlreiz, tavs jaunais matu sakārtojums ir nepārspējams” pārliecināti un glaimojoši teica viena no viņas draudzenēm.
„Jā, Kristapam nav nemaz izvēles. Jūs esat kā radīti viens otram, ” piebalsoja kāda cita.
Nepievērsdama nekādu īpašo uzmanību meitenēm, es nomazgāju rokas, noslaucīju tās, un devos uz mēģinājumu telpu. Man priekšā uz skatuves jau stāvēja zēnu grupa, kas gatavojās, lai varētu sākt mēģināt. Apsēdos pie sienas saliktajos krēslos. Nolēmu, ka tā būtu ideāla vieta vērošanai. Kristapu nemanīju. Dzirdēju atveramies durvis – pa tām ienāca tikko jau satiktās meitenes no tualetes. „Kristapam nav nemaz izvēles... Jūs esat kā radīti viens otram...” šie vārdi atbalsojās manā galvā atkal un atkal. Sapratu, ka man ir konkurence. Tajā brīdī pamanīju no aizkulisēm iznākam Kristapu – viņs izskatījās perfekti. Gaišie mati tik ļoti izcēla viņa tumši zinās acis... Tās viņat tik ļoti piestāvēja... Redzēju viņu pamājam tikko ienākušajam meiteņu bariņam. Man iesmeldzās sirds. Tātad... es tiešām to visu biju nosapņojusi? Kāpēc, kad viss jau bija tik lieliski, kāpēc uzradās kāds šķērslis? Es nenovērsdamās skatījos uz viņu ar pārmetošu skatienu. Gaidīju, kad viņš paskatīsies uz mani. Viņš mani ievēroja. Vainīgi paskatījies uz mani, viņš jau gribēja izlikties, ka nav mani pamanījis, taču sapratis, ka es viņu jau kādu laiku vēroju, viņš pacēla roku sveicienam. Man acīs sariesās asaras. Es tik ilgi biju centusies izvairīties no attiecībām ar zēniem tieši šī iemesla dēļa. Man likās, ka ja kāds mani sāpinās, man būs ļoti grūti atgriezties ierastajā ritmā un es vairs nespēšu koncentrēties uz savu mērķi. Un tā arī notika. Tas patiešām notika.
Nolēmu saņemties, un palikt līdz mēģinājuma beigām. Redzēju kā Kristaps pieiet pie savas klases meitenēm un aizrautīgi ar viņām runā. Vai varbūt jāsaka – viņš runāja ar savu bijušo, un ļoti iespējams arī nākošo draudzeni, uz pārējām daudz neskatīdamies.
Sākās mēģinājums un viņš atgriezās uz skatuves, Es nespēju padomāt par viņu uzstāšanos, pat īsti nedzirdēju dziesmu, ko viņi izpildīja. Es domāju, vai pareizāk sakot nolādēju to, ka esmu tik sasodīti jūtīga un emocionāla.
Pirmajā starpbrīdī Kristaps pienāca pie manis. Mēģināju pasmaidīt.
„Sveika, priecājos, ka atnāci!” Viņš teica, laiku pa laikam pametot acis uz otru zāles malu, kur sēdošās meitenes viņu gandrīz aprija ar skatieniem.
„Sveiks. Jā, te nu es esmu!” Atbildēju ar izmocītu smaidu.
„Vai... ē, vai tev patika dziesma?”
„Jā, tā ir lieliska,” es atbildēju un izlēmu par savu tālāko rīcību, „paklau, man ļoti žēl, bet es nevaru ilgāk palikt, man ir steidzamas darīšanas,” es ātri noteicu, jo gribēju ātrāk tikt projām. Nespēju apvaldīt emocijas, jutu asaras sakāpjam acīs.
Kristaps šķiet pamanīja,ka kaut kas nav kārtībā.
„Vai tev viss labi?...” Viņš neizpratnē pajautāja.
„Jā, lieliski. Klau es tiešām iešu, redzu, ka esi aizņemts, tevi jau kāds sauc,” nevarēju noturēties viņam nepasakot kaut ko skarbāku, „liekas tu patiešām esi aizņemts.”
Viņš saprata, kas par lietu.
„Pagaidi, Ariana, tas nav tā, tu nesparoti...”
„Nē, es visu saprotu, labāk nekā spēj iedomāties.”
Es pagriezos tieši laikā. Man sāka birt asaras. Ātri izgāju no skolas. Nevēlējos nevienu satikt.
Turpinājums sekos...
